ублюдок ([info]racoon) rakstīja,
@ 2007-11-05 10:59:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
par rudenīgu sestdienu
palaist noskaņai

Sestdien es iebraucu darbā. Es nezinu kāpēc, un kāpēc vispār cilvēki mēdz sestdienās iebraukt darbā? Lai pārbaudītu pastu? Lai kaut ko padarītu vai vienkārši tāpat? Es iebraucu tāpat, jo nolūka strādāt, vai vismaz paveikt kaut ko lietderīgu man nebija. Patiesības labad jāsaka, ka mērķtiecīgs nodoms paveikt ko lietderīgu mani apmeklē aizvien retāk un retāk, tāpēc ir pamatotas bažas, ka šāda parādība varētu izzust pavisam. Nu lūk, iebraucu darbā un slinki pārlapoju pastu. Tā vietā, lai saņemtu ko tīkamu, kas priecētu manu deģenerāta prātu nācās secināt, ka akciju tirgū joprojām ir nemainīgs sensāciju stāvoklis, viagra ir kļuvusi vēl efektīvāka un melnajā kontinentā ir iestājies nosacīts miers, jo neviena sultāna vai karaļa miljardus man neviens vairs nepiedāvā paslēpt manā daudzcietušajā algas kontā.
Spītējot lietum pārvilkos uz stūra boti, lai nopirktu švirlaku. Mans tābrīža dvēseles stāvoklis sauca pēc kāda remdinoša malka. Ielējis sevī nedaudz viskiju ar sodas ūdeni, tautā dēvētu par džeimīti ar kolu, pārliku ko iesākt šajā lietainajā pēcpusdienā. Es gribētu aiziet uz kino, bet visticamāk neviens negribētu ar mani nākt, es gribētu ar kādu saskandināt, bet pieļauju, ka neviens negribētu saskandināt ar mani, es gribētu aiziet uz kādu kultūras pasākumu, bet, nu jā, jūs jau zināt, neviens negribētu ar mani iet. Toties manā azotē gulēja ielūgums uz jubileju, kuru savukārt izmantot negribēju es.

Ielēju vēl vienu. Negribēdams uzmākties ar savu klātbūtni, nu to pašu kino vai glāzīti, skumji pārlasīju Jūsu un savus vecos ierakstus cibā. Pēc mirkļa atskārtu, ka nav nekā nožēlojamāka par savu garadarbu pārlapošanu ēnainā kantorī, lepnā vientulībā zīžot atšķaidītu vidējas šķiras viskiju. Bruņojies ar apņēmību šo savas dzīves dienu darīt krāšņāku atstāju aiz sevis salijušo Elizabetes ielu un ieslīdēju koši izgaismotajā Tērbatas ielā, kur mirgojošās bāru gaismiņas solīja neaizmirstamus mirkļus degvīna tvaikos un zilacainu meiču apskāvienos.
Mierinot sevi ar domu, ka esmu gana pašpietiekams un neviena kompānija man nav nepieciešama, lai tās dalībniekiem visu vakaru īdētu, ka mani neviens nemīl and so on, ieriktējos pie letes un garlaikoti zīzdams balzamu ar kolu nodevos nepanesamā esības viegluma apcerējumiem un bāra dibentelpas vērošanai.
Šādas situācijas parasti notiek tikai filmās, vai pirmskara rakstnieku darbos un manuprāt, mūsdienās nav iespējamas. Bet, kā zināms arī slotaskāts mēdz izšaut, un šoreiz tas nekļūdīgi trāpīja pa latviešu pelēko peli, kura tāpat kā es sēdēja pie letes un apcerot esības nepanesamo vieglumu vēroja pustukšā bāra ēnaino dibentelpu, kur kāds laulāts pāris vidējos gados ieturēja nesteidzīgu maltīti, kartupeļus frī noskalojot ar glāzi apšaubāmas izcelsmes konjaka.
Izliekot visus smēķētājus aiz bāra duravām, valstsvīri varbūt ir darījuši labi, jo savādāk man nebūtu iespēja sniegt nosalušajai meitenei cigaretes liesmu, ko citkārt viņa būtu dabūjusi no bārmeņa.
-Auksti
-Auksti gan...
-Sabīne
-Mārtiņš
-Auksti
-Auksti gan...
Nometuši pusizsmēķētās cigaretes peļķē atgriezāmies bāra aicinošajā siltumā. Sabīne strādājot kaut kādā dizaina, vai poligrāfijas, vai web kantorītī. Bet nenoliedzami tas bija kaut kas saistīts ar mūsdienu modernajiem amatiem, kuros izšķīst LU SZF saražotie, humanitāro zinātņu meiteņu tūkstoši.
Sabīnei tovakar bija bēdīgi, un kautri smaidot, atbalstījusi galvu pret roku uz bāra letes viņa nesteidzīgi runāja par savu darbu, bijušo draugu un to, ka šitādi rudeņi, kad kājas ir saslapinātas aukstās peļķēs liek viņai domāt par cilvēces tumšo pusi.
Manuprāt, manā vietā varēja atrasties kartona lelle, viņa tāpat būtu to visu teikusi un skumji smaidījusi. Neliegšos, ka arī viņas vietā varētu novietot čerkstošu radio, un es to visu būtu klausījies, lēnā garā pildīdams sevi ar rūgto balzāma siltumu.
Izdzērusi vēl pāris aizdomīga paskata, elektriski zaļus kokteilīšus uz piparmētru un tekilas bāzes viņa vallišķīgi uzsmaidīja, un sāka interesēties kas ir atvedis mani šajā drūmajā dzīves pabērnu dzertuvē bez skaļa vārda un atzītas publikas. Paraustīju plecus, un ieslidinājis rīklē dzēriena paliekas atzinos, ka man neesot īstas pārliecības, ka es kaut kur citur būtu vairāk gaidīts kā šeit.
Mūsu sarunas sāka kļūt nedaudz nerātnākas. Izskanēja pa kādam neķītram jociņam un kādam skaļākam smējienam, kas iztraucēja un lika pacelt skatienu kādam vientuļam plencim, kurš vēl iespējams cerēja šajā caurumā sastapt kādu ar ko paplēst nerātnus jociņus un izsmieties no sirds patikas.
Sabīne īrējot dzīvokli, tepat netālu uz Artilērijas ielu. Vienistabas, bet omulīgu. Manā pakausī ieskanējās trauksmes zvans – mauka! Lai gan skatoties viņas piemīlīgajā smaidā šo domu ātri vien noraidīju, un iedomājos trūcīgi mēbelētu, bet tīru dzīvoklīti, kur pie sienas karājās kāda mākslas akadēmijas studenta kursadarbs, ko pēdējais ar plašu žestu, skābulīša apreibināts būs iedāvinājis namamātei. Stūrī redzēju glīti sakrautu veļu un skrīnseiveri ar ziedošām pļavām datora ekrānā.
Pārtraucis apcerējumu, pievērsos bārmenim un pasūtīju kārtējo balzāma porciju, plus vēl to zaļo žļurgu, ko tualetē esošā meitene bija pasūtījusi pirms tam.
Pēc pārdesmit minūtēm, kodīdama no glāzes izzvejoto piparmētras lapu Sabīne bezkaislīgi apvaicājās – ejam? Skanēja tas varbūt bezkaislīgi, bet acis dega ar liesmu. Īsi pārlicis redzēto, nospriedu, ka šādi kokteilīši dara meitenēm pāri, jo šādu skatienu iegūt nav mana vīrišķā šarma spēkos. Tagad nožēloju, ka nepaprasīju recepti, lai izpētītu tā iedarbību uz citiem „trusīšiem”.
Lavierēdams starp peļķēm bridu Artilērijas ielas virzienā un centos neklausīties meituka nerātnajā čalošanā, kur viņa klāstīja savu viedokli par kļūdaino uzskatu, ka vīrietis seksā ir dominējošais. Pārliku par un pret. Jāatzīst, ka nebija, neviena par un neviena pret. Bija vienkārši skumji apzināties, ka tieši šajā brīdī tu lavierē pa slikti apgaismotu ielu ar meiteni, ar kuru esi iepazinies pirms divām stundām.


Vēl pēc sešām septiņām stundām es stāvēju un bezkaislīgi dzēru martini dry no kakliņa, ik pa brīdim saskalinādams, tajā pa kakliņu sabāztās olīvas. Sūcu martini, un domāju nerātnas domas, par to kas būtu bijis, ja stāvot pie viņas parādes durvīm es būtu nevis pateicis –čau, un gājis projām, bet gan devies uz tīro , omulīgo vienistabas dzīvoklīti, kur iespējams pie sienas karājās kāds mākslas akadēmijas studenta kursadarbs. Viņa neizpratnē raudzījās uz mani, un varēja saprast, ka bezkaislīgs čau nav gluži tas ko viņa bija gatavojusies dzirdēt. Jāatzīst, ka es nebiju gatavojies to teikt, vienkārši vienubrīd manā deģenerāta prātā uzplaiksnīja dažnedažādas domas par sievietēm manā mūžā un es vienkārši pateicu čau.
Apgriezos un neatskatoties aizgāju.
Pār pilsētu ausa gaisma, es stāvēju aukstā, saulainā svētdienas rītā, dzēru sauso martini un apsveicu sevi ar savu rīcību.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]biezpientaure
2007-11-05 17:13 (saite)
plēšu vienreizējo papīra salfetku !

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?