Par living speisa improvmentu
Tā kā mana pelēcīgā dzīvīte lēnām bet neatgriezeniski ieslīgst "pieauguša" cilvēka fāzē un degošas bāra letes vairs nav ikdienas parādība, tiek domāts par to, ka diviem cilvēkiem, kuriem iespējams piemīt tendence vairoties vajag vismaz 100 kvadrātmetrus dzīves telpas. Tā kā miruša amerikas onkuļa mantojums man nedraud, un mana viena Liepājas metalurga akcija vienā naktī par ļimļardieri mani nepadarīs, domu par apmešanos savrupnamā Kāpu ielā Jūrmalā es varu iznīdēt saknē un pievērsties krietni piezemētākajiem dzīvoklīšiem tepat Pārdaugavā.
Principā, teorētiskā līmenī šis jautājums ir atrisināms ļoti vienkārši - sievasmāte kā izrādās ir budzis un bagātā Omartija kundze ar saviem pāris piecstāvīgajiem namiem Avotu ielā, kur meitai ar znotiņu kādu kaktiņu atvēlētu.
Tas nav tik vienkārši kā sākumā varētu likties, jo znotiņš ir cietais rieksts, savukārt sievasmātei kā izrādās IR SIRDS. Vienudien ar Dārgo kritiski nopētīju namīpašumus. Tādas groteskas pirmskara celtnes kur pirmajā stāvā mājo piecdesmitgramnieku kafetērijas un humānās palīdzības botes, savukārt pārējos stāvos mīt dzīves pabērni, kuru dēļ ķoša mūždien ir parādā Rīgas Siltumam un Latvenergo.
Augstās skolās gājis neesmu, bet par namīpašumu pārvaldīšanu man ir savs viedoklis kas stipri atšķirās no sievasmātes uzskatiem. Nekādu firmu neņemšot, tie tik zog un labuma nekāda, pārdot ar neko netaisās un tā tālāk un tā joprojām, visu darīšot pati un lai neviens viņu te nemācot.
Mans piedāvājums bija vienkāršs kā pieckapeika. Visu to bandūru mēs ņemam savā pārziņā, pa visu piekto stāvu uztaisam sev dzīvokli, savukārt pārējos dzīvokļus atremontētus izīrējam maksātspējīgai publikai un āmen. To ka deviņdesmitajos gados slēgtos īres līgumus es taisos nevis lauzt, bet gan vienkārši bez vārda runas visus tos netīreļus izsviest laukā pa logu pat nepaspēju izstāstīt, jo nākamajā mirklī ķoša paspēja parādīt sevi kā sociāli atbildīgu personu un teica, ka diezin vai nu tā sanākšot, jo tur tak dzīvojot cilvēki, dzīvas būtnes, dvēseles un vēl sazin kas, kuriem tā vienkārši nedrīkst ieminēties par nepieciešamību izvākties. Pizģec ne? Dzīva nauda iet postā tikai tāpēc, ka kāds te ir pārāk jūtīgs. Šajā sakarā atcerējos kā mans jurists reiz kārtējā netīrību afērā degunu urbinot uz manu jautājumu - ko iesāksim ar opi?, atbildēja - ko ko, pārvietosim dziļāk kontinentā, Skrundas kara ciematiņā piemēram.

Finālā ķoša turpina auklēties ar saviem bomžiem nemaksātājiem, savukārt es spiežu uz ss.lv un rakstu dzīvokļa meklēšanas parametrus.

Tagad par dzīvokļiem. Arī tas ir PIZĢEC! Es te biju ievērojis to jaunceltni Kalnciema 9, to kas pretī arhīvam. Smuks nams un tā. Skatos eseskā stāv piedāvājums, kaut kādi 79 kvadrātmetri un simtu piecdesmit seši lati. Divi lati par metru! Ahujeķ. Uzzvanu pārdevējam un piedāvāju stāties attiecībās, ja cena būs nevis divīts latos, bet gan viens komats astoņi ebreji. Nu jā, notika tas kas bija sagaidāms - pārdevējs nosauca mani par lohu un pasūtīja dirst. Līdzīgas atbildes uz līdzīgiem piedāvājumiem saņēmu arī pārējos gadījumos. Sapīku, jo atziņa, ka neviens man pa lēto te neko nedos neiepriecināja.

Šorīt lasot delfus par cūkdelfīna jaunajiem piedzīvojumiem melu zemē uzdūros rakstam par to, ka daudzi jaunie projekti iestrēgst pusceļā nepietiekama finansējuma un tirgus situācijas dēļ. Vēl kaut kādā saistītā rakstā bija vāvuļojiens par spekulantu grūtajiem laikiem un ka vispār esot pilnīgs pizģec un visi tūlītās nakroetsja. Ļauni pasmīnēju un iedomājos par saviem draugiem spekulantiem kuri manu cenu piedāvājumu nahuj pasūtīja. Labi labi. Pagaidīšu vēl mēnesīti, divus, sagaidīsim pirmās spekulantu pašnāvības un tad jau paši pieteiksies. Parādīsies ne tikai lēti dzīvoklīši bet arī mazlietoti reindžroverīši un moš pat kāds dzeltens hammers.

Nu ja, uz šīs priecīgās nots arī varētu beigt, vēlējos tik vien kā novēlēt vienu dziesmiņu up un svalka
http://www.youtube.com/watch?v=zdnZdIpeTJY