It kā būtu jāstrādā. Tā vietā raugos tukšajā vēstules lapā, bungāju pa klaviatūru un vēroju kā tā lēnām aizpildās ar jautājumu zīmēm. Vakar bija psihoterapeita seanss. Neveiksmīgi, jo tiklīdz es jūtu kā uz mani sāk pielietot gešaftterāpijās, neirolingvinistiskās programmēšanas vai jebkādos citos pamuļķu kursos smeltās gudrības zaudēju interesi par saturu, bet azartiski vēroju kādu triku šoreiz mēģinās izspēlēt un vai tiešām uz planētas ir cilvēki kuri uz tādu huiņu uzķeras.
Un dolbī, dolbī- tev ir tiesības uz laimi, uz laimi, dolbī, dolbī, tev ir tiesības, pieprasi, pieprasi tās. Aš kā dziesmiņā - brīvību tēvzemei nelūdzam, pieprasām! Jā bļeģ, pieprasām laimi, mīlestību un divus speķa pīrāgus.
Un man ir jāuzraksta tā vēstule, jāņem un jāraksta, jo tas varētu palīdzēt. Savādāk atkal būs jāiet uz spēļu zāli kauties vai jāatgādina sev kā izskatās 12rpm motocikla tahometrā.