Par buržuju un budžu sazvērestību
To, ka pasaule sastāv no kāšamiem mudakiem es akceptēju, līdz brīdim.
Tātad vecjai dandardaikai ir beigusies tāda uzparikte kā KASKO. Neprasiet man kā šo muļķīgo burtu kombināciju atšifrēt, nezinu. Nu lūk, zvana man menedžerēns un līksmā balsī ziņo, ka kalendārā gada maksājumi par maģisko burtu kombināciju ir beigušies, un ir pienācis laiks jauniem. Ziņa nav pārsteigums, tāpēc ar tik pat līksmu toni atbildēt nespēju, nomurkšķēju tik vien ka lai sūta šurp.
Atveru menedžerēna sūtījumu un priecīgs konstatēju ka inflācijas rēgs šo industriju nav skāris, teju vai nopriecājos un biju gatavs līksmi zvanīt jaunietim un teikt jāvārdu.
Piezvanīju, piezvanīju, oi kā piezvanīju pēc tam kad biju konstatējis ka mans pašrisks no apaļām nullēm ir ieņēmis 10% un 100LVL formu. Jautāju - čo za huiņa, es te jums aš trīs gadus klients esmu, a jūs man šitā. Par ko? Redzies apdrošināšanas gadījumiņi Jums bijuši. And so? Mašīnu neesmu ne sitis ne ko, zinu jau ka tiem kas mašīnas dauza jūs draugi neesat, a par ko man? Nu redzies mārtiņ, skaidro man tādā iecietīgā tonī, izgājušogad lampiņu mainījāt, tad bamperi un spārnus krāsojāt, tad riepu Jums pārdūra un tad vēl durvis krāsojāt. Un tad? Mani bļe lielveikalā apskrāpē, es arī krāsoju. Jā jā, krāsojat. Izgājušogad par 400LVL un vēl pirms tam par 300. A ko, man ar apskrāpētu mašīnu braukāt, par ko tad es jums tās summas gadā maksāju, lai viņas Jums iesālītos, nā ni, katru santīmu atpelnīšu. Nu re, un tāpēc ka esat tāds veikls atpelnītājs, pašrisku nulle vairs nekad nedabūsiet!
Nosaucu par pidaru un novēlēju viņa mammai labu veselību.
Piezvanīju uz nākamo kantori. Nosaucu savus datus un tur tas pats. Baigais apdrošināšanas ņēmājs vai zinies. Hitrožopie pimpji uztaisījuši vienotu datubāzi. Un kā tad paliek ar likumu par personas datu neaizskaramību?
Vārdu sakot piderasi! Un ko man tagad ņemt ar tiem 100LVL pašrisku un katru skrāpējumu taisīt no savas kabatas? Kapitālistu cūkas, uzurpātori!