par pārdošanas mākslu
Pie tā paša galdiņa, kur nedēļu atpakaļ mēs ar buku apspriedām sadzīves ligas un mēģinājām vest uz pareizās takas nomaldījušos avi, vakar abas manas sievas bija piesēdušas, lai strēbjot sintētiska paskata kokteilīšus spriestu par visām nelaimēm, kuras rodas no cūciskā vīriešu dzimuma. Neilgi pirms pusnakts, patriecot aizdomīga paskata itāli vai spāni, nevis mūsu pašu jāni, piemuķījos arī es. Nācās uzzināt, ka visu pidaru pidars esmu es, jo es netikai neesmu uzdāvinājis koko šanel vai kā diez to sūdu sauc, brilles, bet mašīnai arī ir noloaidusi riepa un es neesot bijis klāt, lai šo ķibeli novērstu. Nu lūk, lai nedaudz labotu savu šaušalīgo neizdarību pasūtīju vēl pāris sintētiska paskata kokteilīšus un mēģināju novirzīt sarunu citā gultnē, lai nedod dievs netiktu iztirzāts briļļu vai kādas nebūt somiņas jautājums pie kuras neesamības esmu vainojams tikai un vienīgi es.
Nekur tālu es netiku, jo runājot par "skaisto" mēs ātri vien tikām pie ziediem, kuru regulārā iztrūkumā vainojams atkal esmu tikai es. Aizskartā maskulīnā pašcieņa testasterona līmeni asinīs pacēla augstāk par holesterīna un pilns apņēmības tenterēju meklēt "skaisto".
Pie Roxy (ir vēl tas urlu bārs tur vai nē?) ir naksnīgie puķu babuļi, kuri Džuzepem ar Džonu tirgo aizlauztu maijpuķīti par kapu vaiņaga cenu. Nu vo, pieslīdu pie babuļa un saku, man tur to rozīti un tur vēl to balto, nezinu kā sauc. Goda vārds , vēl tagad nezinu, babulis izgrūda no sevis puķes nosaukumu, bet ar tādiem pašiem panākumiem es varētu mēģināt iegaumēt mandarīnu dialektu. Nu vo, tad nu es ņemšu tās divas puķes. Roze seši, baltā četri. Es prasu kas? Santīmi? Nē bļe , lati! Nūū vecomamm, šitā tās lietas neies, ņemu abas par seši. Babulis - deviņi! Es-septiņi! Babulis - astoņi. OK, septiņi piecdesmit un līkop! Līkop!
Un tad notikās kas nebijis. Tā kā pēdējais maks kas man bija tika atrasts Honkongas faļšifku tirdziņā, kuru ieraugot Luis Vuitons aizietu ar sirdi, nodevīgi izjuka mēneša laikā, visa mana mantība klejo pa kabatām šurpu turpu. Nu vo, nezinu kādu mērķu vadīts, bet ar kešu biju apgādājies vairākām dienām uz priekšu, kura apjomu manā drebelīgajā saujiņā varēja novērtēt arī viltīgais babulis. No vo, izvelku vienu divdesmitnieku un sniedzu babulim. Šī man atpakaļ čiriku. Stāvu. Mirkli, divus, garu garu acumirkli un gaidu vēl divi piecdesmit, kamēr izmanīgais babulis tajā pašā laikā spartiskā mierā apstrtādā daunim līdzīgu britu kura elkonī iekārusies kaut kāda purčika blozga. Ē, vecomamm, a divi piecdesmit? Jums jaunais cilvēk jau tā daudz naudiņas un vēl nekaunaties kaulēties? Man par Jums kauns! Kaut kad sen atpakaļ man skolā kāds iespēra pa olām un šajā brīdī izjutu ko līdzīgu. Ēēēē..bet. Netraucējiet strādāt!
Jāatzīst, ka man īsti nebija ko pateikt un nolaidis asti lēnām šļūcu atpakaļ uz melno kaķi, lai saņemtu kārtējo devu par to, ka ar ziediem mēģinu lēti atpirkties un ka patiesība ir nevis tur ārā, bet gan lielveikalā Sky & More!