par sabiedrisko transportu
"Nahuj! nahuj!" kričaļi pjanie pioņeri!. Ar līdzīgām emocijām es šodien kā jaungada šampanieša korķis izsprāgu no 25 trolejbusa vienu pieturu pēc tam, kad biju tajā dandardaikā iekāpis.
Rīts sākās kā parasti. Pamīzu, papīpēju, nomazgājos un atstājis pusizdzerto kafiju tenterēju uz pieturu. Tā kā atrast bezmaksas stāvvietu pie darba ir tikpat reāli cik no viena lata kaziķī desmit minūšu laikā izcelt simtu, lai nokļūtu šahtā izmantoju Rīgas Satiksmes komplekso braucienu piedāvājumu par 30 sātiem vienā virzienā.
Nu vot, parasts rīts parastā Vaidelotes ielas pieturā. Apvītušās matronas dodas pildīt savus grāmatvedes pienākumus, zilīši klusām lāpās ceriņu pavēnī un Stradiņa universitātes studenteles drudžaini zīž elemku. Laikam kontriķis vai ieskaite, nabaga nelgas, vajadzētu viņām uzsaukt bumbieru suliņu un pēcāk uzmaukt uz beku, bet tā kā šahta negaida šis plāns tiek atlikts uz vēlāku.
Pienāk ilgi gaidītais divdesmit piektais trolejbuss. Ja lietošanas noteikumos stāv rakstīts, ka trolejbusā var satilpt 36 sēdošie un 78 stāvošie, tad tas, kas rakstījis šo aplamo instrukciju nekad nav baudījis Rīgas Satiksmes priekus kur pasažieri vienoti kā dūre iefistojas trolejbusā. Trolejbusa fistings!
Tātad, ar spēku ticis līdz otrajam pakāpienam iestrēgstu, aiz manis aizveras durvis un brauciens var sākties. Turēties nav nepieciešams, mani tur vienotā pasažieru masa un samierinājies ar savu bezpalīdzīgo stāvokli apceru, ka šprotēm ir vēl sūdīgāk. Pēc mirkļa sajūtu neparastu rosību pie kreisās kājas. Paskatos lejup - ak mans dievs! Satāv viens maziņš, visu muti noziedis ar saldējumu, skatās man virsū un smaida. Zinot to, ka mazam bērniņam pretīm smaidīt nedrīkst, jo tad var nākties cilāt ziepes Matīsa cietuma dušu telpās, nodomāju tik vien kā :"Daunis, un kur vecākiem prāts deviņos no rīta sīcim pirkt saldējumu un pēc tam vēl mazo radījumu ar visu saldējumu stūķēt trolejbusā."
Tajā mirklī trolejbuss strauji nobremzēja. Ņemot vērā to, ka mazais bija pārāk mazs, lai balstītos uz līdzcilvēkiem ,šis ar visu savu saldējumu klupa manā virzienā. Vienīgais par ko es tajā mirklī spēju padomāt ir manas tikko izmazgātās bikses, kurām draudoši tuvojās pilošais šokolādes masa. Mazais nindzja kaut kā neticami sagrupējās un saldējums piezemējās nevis uz manām biksēm , bet gluži kā jaunā un neatzītā māksla izklājās uz Pikačū kurš bija uzšūts uz smerdelīša jakas. Kaut kur tālumā bija dzirdama mazā ķēpauša māmiņas kladzināšana. Spartiskā mierā ignorējot mātes saucienus sīcis novērtēja situāciju un priecīgs konstatēja ka tik traki vis nav, jo bojā bija aizgājusi tikai puse saldējuma. Atlikumu viņš apņēmīgi tuvināja savai, tā jau noķēpātajai hļeborezkai. Apzinoties, ko tāds bērnelis var izdarīt ar saldējuma atlikumu un manām biksēm, nekavējoties pieņēmu lēmumu pamest šo Rīgas Satiksmes transporta vienību.
Nākamā pietura. Pāris metrus no manis stāv vofčiks-hujofčiks un neticamā ātrumā lupī semkas. Kā tāds semku kombains. Nāk autobuss ar uzrakstu Jugla. Zinot to, ka šis saburbs ir otrpus Rīgai, izspriedu, ka šā vai tā ar šo unitu nokļūšu centrā. Jā, kā tad, pār Akmens tiltu līdz centrālajai stacijai. Huiņa bļe.
Tenterējot no centralkas līdz šahtai drūmu sirdi apdomāju visas galvaspilsētas sabiedriskā transporta nepilnības. Un to ir vairāk, nekā teiksim, pilnību. Atceroties Honkongas metro, mani pārņem zaļa skaudība par to, ka šķībie aziāti ar sekundes precizitāti var pateikt kurā pilsētas vietā viņi būs pēc tāda un tāda brīža, kad tajā pašā laikā attīstītās Eiropas neattīstītajā daļā, baltie cilvēki nekad nevar prognozēt kur un kādā stāvoklī viņi nokļūs ar vietējo sabiedrisko transportu!

Tā vot mīlīši. Nahuj nahuj, kričaļi pjanije pioņeri!