vēl nedaudz par to, cik cilvēki var būt nenovīdīgi
Zeltītei pienācās sava mantojuma šēra, kā tagad moderni to dēvēt, Liepājā. Vismaz 1,5 no septiņiem apskatāmajiem gruntsgabaliem. Karoče, viss notiek fix un klār, liepājnieki visu sadala, a Tev Zeltīt paliek tas tur, iela X, numurs X uz kura slejas padomju laika pieminmeklis - 6 stāvu "visotka". Nu kā radiņi dalījuši, tā tam būt un Zeltīte steberē pēc saviem kompensācijas sertifikātiem, kas tai pienākas neatgriežama zemesgabala gadījumā.
Un tad Zeltītei parādās mazie kaimiņu puikas timurieši, kuri saka - neņem sertifikātus, pēc likuma pieprasi ekvivalentu zemesgabalu. Zeltīte tik savā vecišķumā smej un saka :"kurš ta dos, zemes jau tā pat vien pa zemi nemētējas."
Tas prasīja pusotru gadu, bet Seska vadītā dome reiz nobalsoja par kompensācijas zemesgabala piešķiršanu Zeltītei. Tādu, ar skatu uz jūru un ar visām komunikācijām.
Zeltīte tik smēja un teica, ko ta es puikas ar to zemi darīšu, kam man viņa. Lai ir, lai rūgst tā teikt.
Un saproties, lai cik tas bēdīgi arī neliktos, uzzinot ka Zeltītei, kura Liepājā pēdējoreiz ir bijusi 1998 gadā pēkšņi ir uzplaucis gabals ar skatu uz jūru sarosījās radiņi. Maitēdēji, jau tā appisa veco tanti, pēkšņi vēl satraucās ka babulis ir spējis saiedzīvoties viņai nepiedienošos zemesgabalos.
sabrauca visi. kliņģeri pat atveda. Pēc otrā balzāmiņa apvaicājās - kā tad ar to kompensāciju sanāca? Pretekļi. Zeltīte tagad dzīvo rīgas centrā un šķiroties man iešķieba aploksni kuru iztērēt bija visai grūti. Varbūt nav labi ka esmu ņēmis naudu no vecas tantes, bet ir labi, ka neesmu ļāvis visādiem pidariem, kuri tagad ejot gar objektu nopūšas:"un tas varēja būt mūsu..." iebāzt labu tanti nabagmājā.