ублюдок (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} racoon) rakstīja,@ 2007-01-02 11:18:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Uz augsto pavilka.
Šorīt svīstot paģiru drebuļa sviedrus piemodos pl 05:40. Aizmigt nevarēju un īsinot laiku uzrakstīju stāstiņu aģentūras iekšējam konkursam, kur darba uzdevums bija 3 darbojošās personas un laimīgas beigas.
Nu tad man arī pavilka uz augsto, na jums granāta ar laimīgām beigām.
Stāsts ar laimīgām beigām. Es daudz esmu domājis par stāstu ar laimīgām beigām, gluži kā definēts darba uzdevumā. Stāsts ar laimīgām beigām? Beigām. Vai kas reiz jel sākas un kas reiz beidzas? Mēs taču dzīvojam nepārtrauktā ciklā, kur kaut kā beigas ir kā nebūt cita sākums.
Sākoties jaunam gadam mēs visi nevilšus, kaut vai uz sekundes simtdaļu aizdomājamies par to labo un slikto ko esam veikuši. Veikuši? Mēs neesam veikuši neko tādu, kas būtu bijis veikts un beidzies. Kā nogrieznis no A līdz B. Mēs esam radījuši tikai kādu notikumu virknes sākumu, kam beigas nav ne paredzamas , ne apjaušamas. Mums nav neviena stāsta ar laimīgām beigām.
Pie šīs atziņas arī varētu beigt šo muļķīgo apcerējumu, ja vien balvā par labāko stāstu, kuru vērtēs kāds nebūt „guru”, nebūtu saņurcīta asignācijas zīme, kuras pirktspēju ar bargu skatienu apliecina uz tās attēlotais Barontēvs.
Zobi jau smeldza, tērauda režģis nepadevās pat pēc vis izmisīgākā kodiena. Tas turējās nesatricināms, plosot ilkņu emalju un viegli asiņojošās smaganas. Tas nepadevās un visticamāk arī nepadosies, bet no kurienes gan man bija to zināt. Drūmi paraudzījos uz pinkaino plušķi tālākajā stūrī, grūtsirdīgi nopūties apgūlos un iespiedu auksto degunu nepielūdzamajā režģī.
Sāpēja ribas. Īsti nebiju pārliecināts – trīs vai četras. Varbūt visas piecas? Tā pat arī nebiju pārliecināts par to, kā dēļ tās sāpēja. Vai no miesnieka kājas spēriena, vai apsarga nūjas. Abi bija trāpījuši gandrīz vienuviet, apsargs gan tikai kādu pusstundu vēlāk. Un vispār, vai nav vienalga kamdēļ sāp? Atziņa, ka šobrīd nesāp nekas, mani nebija piemeklējusi jau pārāk ilgu laiku, liekas tik ilgi, ka neesmu drošs vai tāda maz kādreiz ir bijusi.
Drūmajā pustumsā piedrazotais būris likās vēl neomulīgāks par pamestās mājas pagrabu, kur mitinājos pēdējos mēnešos. Te bija pabaisi, režģis uz grīdas meta rūtainu ēnu un kaut kur dziļākajā kaktā spīdēja pārbiedētā plušķa acis. Viņš varētu beigt trīcēt un aizvērt tās nolāpītās baiļpilnās acis. Tā jau nav īsti patīkami un tad vēl šī nožēlojamā radība. Varbūt viņu nokost? Būs miers, un uz nerviem ar vairs neviens nespēlēs. Ar acs kaktiņu vēlreiz palūrēju uz kranci. Netīrelis!
Asas sāpes caurstrāvoja kreiso ķepu. Nolādēts! Pāris dienu atpakaļ es to biju sagriezis uz pudeļu lauskas, tagad tā pūžņoja un reiz pa reizei iesāpējās. Lēnām sāku laizīt sāpošo vietu, joprojām apcerot nelaimīgās radības iznīcināšanas nepieciešamību.
Strutām bija pretīgi salkana piegarša, kas momentāli lika atcerēties par ēdienu. Ēdiens. Kas tas ir? Tas ir gardās sulas atkritumu konteineru apakšā, tā ir baļļa ar atgriezumiem skārņa pagalmā. Kad es pēdējo reizi ēdu? Šis jautājums lika vēderam iekurkstēties un kāda nezināma radība tā iekšienē apmeta kūleni.
Man ļoti gribējās ēst un aklās dusmās atkal uzbruku režģim, kas bija pirmais nepārvaramais šķērslis ceļā uz tik tīkamo sāta sajūtu.
Pēc kāda laika bezspēkā pakritu. Viss augums dega neciešamās sāpēs un nežēlīgā bada sajūta apmigloja prātu.
Tā es bezspēkā gulēju un raudzījos caur režģi. Tur, aiz tā režģa ir brīvība un ēdiens. Jaunas sāpes un mans pussabrukušais pagrabs. Vai man gribas tur atgriezties? Nezinu, varbūt tikai lai paēstu, jo atšķirībā no pagraba šeit nebija caurvēja, pat nedaudz silti. Tikai atšķirībā no pagraba, šeit kāds man lūrēja pakausī. Apsvēlos uz otriem sāniem. Jā, kā tad, acis spīd. Kāpēc viņš lūr? Maita.
Lūr un lūr. Nu ko gan viņam vajag? Varbūt grib man uzbrukt? Tiešām, ko gan citu. Ko gan citu viņš varētu gribēt?!.
Bet pagaidi, viņš taču ir mazāks, kas viņš par uzbrucēju?
Tieši to viņš arī grib lai es domāju!
Ko es domāju? Par ēdienu vai par kranci?
Par kranci!
Kāpēc?
Tāpēc ka viņš grib tev uzbrukt lai apēstu. Lai izlaistu tavas zarnas, lai pakamptu tavu sirdi, lai plēstu tavu miesu.
Mazais šunelis bija ierāvies pašā dziļākajā kaktā un nenolaižot no manis skatienu drebēja. Likās tūlīt apčurāsies.
Izliekas maita!
Piecēlos kājās un tūlīt pat sabruku zemē. Ķepa dega kā ugunī un uzplaiksnīja jaunas sāpes, kuras sajutu līdz astes galam. Es nedrīkstēju ļauties sāpēm, jo bezpalīdzīgi guļot es atvieglotu mazajam velnam viņa uzdevumu. Nē, tā pat vien es viņam neļaušu sevi saplosīt. Mazais sātans mani tik viegli vis nedabūs. Paskat kā smīn maita, un acis šim deg kā kaķim. Zināju jau, kas šis par putnu. Tūlīt metīsies man virsū, draņķis. Nē, nē mīlīt, es tik lēti vis neatdošos, neatdošos. Velns kā sāp, sāp. Sāp! Nedrīkst ļaut viņam to nojaust, nedrīkst. Saņemies, vēl nedaudz, sakopo spēkus. Tikai nedaudz...
Spītējot sāpēm es metos mazajam velnam virsū. Pēc sekundes jau nokrakšķēja viņa sprands, trakās dusmās es purināju un pluinīju nedzīvo augumu. Ar blīkšķi atsprāga režģis un manu kaklu apskāva dzelzs stīpa, kas spēcīgu roku vadīta nogrūda mani zemē.
Velni! Nedabūsiet jūs mani. Sakopojis visus spēkus es rāvos ārā no stīpas dzelžainā tvēriena, bet, tā savilkās aizvien ciešāk un nepielūdzami spieda mani pie zemes. Pēc mirkļa es zaudēju samaņu.
Ik pa mirklim uzplaiksnīja gaisma. Mani kaut kur veda. Es degu kā ugunīs, jo visām līdzšinējām sāpēm man pievienojās nežēlīgās stīpas žņaugs, kas traucēja elpot pilnu krūti. Ēst, dodiet man ēst!
Uzplaiksnīja gaisma. Cilvēks baltā uzsvārcī. Es degu kā ellē un šausmīgi gribējās ēst. Mani kaut kur nosvieda un lauzto ribu sāpes atsvieda realitāti. Sāp, sāp...vienalga. Dodiet ēst nelieši!
Kaut kas iedzēla pakrūtē, gluži kā ods. Dodiet ēst! Man sāp! Ēst!
Ēstgriba pārgāja. Pa kuru laiku es būtu paēdis? Vēders pildījās ar tīkamu sāta sajūtu. Kaut kur nebūtībā sāka atkāpties sāpes. Pa priekšu žņauga, tad zobu, ribu un visbeidzot pat ķepa vairs nesāpēja.
Palika silti. Pie debesīm iemirdzējās saule, es sajutu pavasara smaržu un kā apreibis priekā skrēju pa smaržojošo pieneņu pļavu. Apkārt lidoja taureņi un reibinoši smaržoja pavasara puķes. Es paraudzījos zilajās debesīs un biju laimīgs!
Varu derēt uz to, ka apēdīšu savu cepuri ja šis stāsts iegūs atzinību konkursā, kur sagaida inflantilus stāstiņus no sērijas- braucām pa upi, apgāzās laiva, izmirkām, nosalām, aš noslīkām un tad dzērām liepziedu tēju. Un darbojošās personas, ja kāds nesaskaitīja ir veselas sešas.
Šorīt svīstot paģiru drebuļa sviedrus piemodos pl 05:40. Aizmigt nevarēju un īsinot laiku uzrakstīju stāstiņu aģentūras iekšējam konkursam, kur darba uzdevums bija 3 darbojošās personas un laimīgas beigas.
Nu tad man arī pavilka uz augsto, na jums granāta ar laimīgām beigām.
Stāsts ar laimīgām beigām. Es daudz esmu domājis par stāstu ar laimīgām beigām, gluži kā definēts darba uzdevumā. Stāsts ar laimīgām beigām? Beigām. Vai kas reiz jel sākas un kas reiz beidzas? Mēs taču dzīvojam nepārtrauktā ciklā, kur kaut kā beigas ir kā nebūt cita sākums.
Sākoties jaunam gadam mēs visi nevilšus, kaut vai uz sekundes simtdaļu aizdomājamies par to labo un slikto ko esam veikuši. Veikuši? Mēs neesam veikuši neko tādu, kas būtu bijis veikts un beidzies. Kā nogrieznis no A līdz B. Mēs esam radījuši tikai kādu notikumu virknes sākumu, kam beigas nav ne paredzamas , ne apjaušamas. Mums nav neviena stāsta ar laimīgām beigām.
Pie šīs atziņas arī varētu beigt šo muļķīgo apcerējumu, ja vien balvā par labāko stāstu, kuru vērtēs kāds nebūt „guru”, nebūtu saņurcīta asignācijas zīme, kuras pirktspēju ar bargu skatienu apliecina uz tās attēlotais Barontēvs.
Zobi jau smeldza, tērauda režģis nepadevās pat pēc vis izmisīgākā kodiena. Tas turējās nesatricināms, plosot ilkņu emalju un viegli asiņojošās smaganas. Tas nepadevās un visticamāk arī nepadosies, bet no kurienes gan man bija to zināt. Drūmi paraudzījos uz pinkaino plušķi tālākajā stūrī, grūtsirdīgi nopūties apgūlos un iespiedu auksto degunu nepielūdzamajā režģī.
Sāpēja ribas. Īsti nebiju pārliecināts – trīs vai četras. Varbūt visas piecas? Tā pat arī nebiju pārliecināts par to, kā dēļ tās sāpēja. Vai no miesnieka kājas spēriena, vai apsarga nūjas. Abi bija trāpījuši gandrīz vienuviet, apsargs gan tikai kādu pusstundu vēlāk. Un vispār, vai nav vienalga kamdēļ sāp? Atziņa, ka šobrīd nesāp nekas, mani nebija piemeklējusi jau pārāk ilgu laiku, liekas tik ilgi, ka neesmu drošs vai tāda maz kādreiz ir bijusi.
Drūmajā pustumsā piedrazotais būris likās vēl neomulīgāks par pamestās mājas pagrabu, kur mitinājos pēdējos mēnešos. Te bija pabaisi, režģis uz grīdas meta rūtainu ēnu un kaut kur dziļākajā kaktā spīdēja pārbiedētā plušķa acis. Viņš varētu beigt trīcēt un aizvērt tās nolāpītās baiļpilnās acis. Tā jau nav īsti patīkami un tad vēl šī nožēlojamā radība. Varbūt viņu nokost? Būs miers, un uz nerviem ar vairs neviens nespēlēs. Ar acs kaktiņu vēlreiz palūrēju uz kranci. Netīrelis!
Asas sāpes caurstrāvoja kreiso ķepu. Nolādēts! Pāris dienu atpakaļ es to biju sagriezis uz pudeļu lauskas, tagad tā pūžņoja un reiz pa reizei iesāpējās. Lēnām sāku laizīt sāpošo vietu, joprojām apcerot nelaimīgās radības iznīcināšanas nepieciešamību.
Strutām bija pretīgi salkana piegarša, kas momentāli lika atcerēties par ēdienu. Ēdiens. Kas tas ir? Tas ir gardās sulas atkritumu konteineru apakšā, tā ir baļļa ar atgriezumiem skārņa pagalmā. Kad es pēdējo reizi ēdu? Šis jautājums lika vēderam iekurkstēties un kāda nezināma radība tā iekšienē apmeta kūleni.
Man ļoti gribējās ēst un aklās dusmās atkal uzbruku režģim, kas bija pirmais nepārvaramais šķērslis ceļā uz tik tīkamo sāta sajūtu.
Pēc kāda laika bezspēkā pakritu. Viss augums dega neciešamās sāpēs un nežēlīgā bada sajūta apmigloja prātu.
Tā es bezspēkā gulēju un raudzījos caur režģi. Tur, aiz tā režģa ir brīvība un ēdiens. Jaunas sāpes un mans pussabrukušais pagrabs. Vai man gribas tur atgriezties? Nezinu, varbūt tikai lai paēstu, jo atšķirībā no pagraba šeit nebija caurvēja, pat nedaudz silti. Tikai atšķirībā no pagraba, šeit kāds man lūrēja pakausī. Apsvēlos uz otriem sāniem. Jā, kā tad, acis spīd. Kāpēc viņš lūr? Maita.
Lūr un lūr. Nu ko gan viņam vajag? Varbūt grib man uzbrukt? Tiešām, ko gan citu. Ko gan citu viņš varētu gribēt?!.
Bet pagaidi, viņš taču ir mazāks, kas viņš par uzbrucēju?
Tieši to viņš arī grib lai es domāju!
Ko es domāju? Par ēdienu vai par kranci?
Par kranci!
Kāpēc?
Tāpēc ka viņš grib tev uzbrukt lai apēstu. Lai izlaistu tavas zarnas, lai pakamptu tavu sirdi, lai plēstu tavu miesu.
Mazais šunelis bija ierāvies pašā dziļākajā kaktā un nenolaižot no manis skatienu drebēja. Likās tūlīt apčurāsies.
Izliekas maita!
Piecēlos kājās un tūlīt pat sabruku zemē. Ķepa dega kā ugunī un uzplaiksnīja jaunas sāpes, kuras sajutu līdz astes galam. Es nedrīkstēju ļauties sāpēm, jo bezpalīdzīgi guļot es atvieglotu mazajam velnam viņa uzdevumu. Nē, tā pat vien es viņam neļaušu sevi saplosīt. Mazais sātans mani tik viegli vis nedabūs. Paskat kā smīn maita, un acis šim deg kā kaķim. Zināju jau, kas šis par putnu. Tūlīt metīsies man virsū, draņķis. Nē, nē mīlīt, es tik lēti vis neatdošos, neatdošos. Velns kā sāp, sāp. Sāp! Nedrīkst ļaut viņam to nojaust, nedrīkst. Saņemies, vēl nedaudz, sakopo spēkus. Tikai nedaudz...
Spītējot sāpēm es metos mazajam velnam virsū. Pēc sekundes jau nokrakšķēja viņa sprands, trakās dusmās es purināju un pluinīju nedzīvo augumu. Ar blīkšķi atsprāga režģis un manu kaklu apskāva dzelzs stīpa, kas spēcīgu roku vadīta nogrūda mani zemē.
Velni! Nedabūsiet jūs mani. Sakopojis visus spēkus es rāvos ārā no stīpas dzelžainā tvēriena, bet, tā savilkās aizvien ciešāk un nepielūdzami spieda mani pie zemes. Pēc mirkļa es zaudēju samaņu.
Ik pa mirklim uzplaiksnīja gaisma. Mani kaut kur veda. Es degu kā ugunīs, jo visām līdzšinējām sāpēm man pievienojās nežēlīgās stīpas žņaugs, kas traucēja elpot pilnu krūti. Ēst, dodiet man ēst!
Uzplaiksnīja gaisma. Cilvēks baltā uzsvārcī. Es degu kā ellē un šausmīgi gribējās ēst. Mani kaut kur nosvieda un lauzto ribu sāpes atsvieda realitāti. Sāp, sāp...vienalga. Dodiet ēst nelieši!
Kaut kas iedzēla pakrūtē, gluži kā ods. Dodiet ēst! Man sāp! Ēst!
Ēstgriba pārgāja. Pa kuru laiku es būtu paēdis? Vēders pildījās ar tīkamu sāta sajūtu. Kaut kur nebūtībā sāka atkāpties sāpes. Pa priekšu žņauga, tad zobu, ribu un visbeidzot pat ķepa vairs nesāpēja.
Palika silti. Pie debesīm iemirdzējās saule, es sajutu pavasara smaržu un kā apreibis priekā skrēju pa smaržojošo pieneņu pļavu. Apkārt lidoja taureņi un reibinoši smaržoja pavasara puķes. Es paraudzījos zilajās debesīs un biju laimīgs!
Varu derēt uz to, ka apēdīšu savu cepuri ja šis stāsts iegūs atzinību konkursā, kur sagaida inflantilus stāstiņus no sērijas- braucām pa upi, apgāzās laiva, izmirkām, nosalām, aš noslīkām un tad dzērām liepziedu tēju. Un darbojošās personas, ja kāds nesaskaitīja ir veselas sešas.
