par Špingeļetu
Šodien atcerējos par Špingeļetu. Vot vārdu neatceros vairs, sauca viņu par Mazo Dīķīti (tas laikam dēļ uzvārda), vai par Špingeļetu, vai kā vēl savādāk citās kompānijās. Diez ko labi mazajam Špingeļetam negāja, parasti pusdienu pārtraukumos mēs viņu sūtījām pēc alus, regulāri likām izdarīt vairāk nekā pienāktos un šad tad pret viņa gribu iesējām viņu trosēs un ar višku pacēlām piecu metru augstumā , lai kādas desmit minūtes pakarājās un pabļauj. Bet tā visā visumā pret viņu izturējās labi, aizdeva naudiņu kad mazais savu aldziņu bija notriecis, iedeva moci pavizināties vai aizstāvēja pie vasaras diskotēkas kad kaugurnieki bija nolēmuši šamam sadot bietē.
Man liekas, ka Špingeļits savu akadēmisko izglītību bija apturējis kādā klasē sestajā iestājoties uzreiz dzīves skolas maģistrantūrā. Par vecākiem nezinu, vai nu bija nodzērušies vai miruši, hvz, bet dzīvoja viņš ar omīti, kanālu ielā , laikam.
Kaut kādi draudziņi viņam bija, kaut ko viņi tur tusēja, braukāja ar mopēdiem un garāžā iestudēja pankroka grupu, kuras vienīgā dziesma sastāvēja no vārdiem :"Mirsti mauka! mirsti mauka!mirsti mauka!" vai kaut kā tā...
Tā nu Špingeļecs dzīvoja nost, līdz pirms pāris gadiem omīte atrada viņu piemājas ābeļdārzā pakārušos.

izdari ko labu!