Tāds nu es tur stāvēju, sešos no rīta un ar sprunguli bakstīju knapi kūpošo ugunskuru pie kura tur pat mētājās zaļā pūķa aizkautais cīņubiedrs.
Pa galvu mētājās dažādas domas, būtiskākā no kurām- vai līdakas kodiens var saindēt asinis vai nē? Laikam jau ne, nosūcu pēdējās piles un aizklumburēju līdz ledusskapim pēc alus. Ceļā mētājās tā pati līdaka-kanibāls. Līdaka izskatījās draņķīgi, jo pēc sprandas pārlaušanas viņa tomēr pamanījās sakost man pirkstu un svētās dusmās ar mednieku dunci biju iecirtis viņai skaustā. Astoņas reizes.
Kamēr puskilogramīgie breksīši un asinskārā līdaka pieņēma dūmu peldes atlūzu.
Dzēruma miegā drausmīgi murgoju, jo līdaka ar saviem trīsrindu zobiem plosīja manu kreiso roku, savukārt labo bija pakampis sams ar cilvēka skatienu. Tad man savajadzējās čurāt un es pamodos.
Neskatoties uz varmācīgo nāvi, līdaka tomēr garšoja labi, pat ļoti labi. Arī breksīšiem nebija ne vainas.

Tagad es nedaudz pastrādāšu un pēcāk iešu pirkt harpūnu. Lielākām zivīm ir asinis, un nokaut to, kam ir asinis, ir krietni patīkamāk nekā to, kam tās nav.

Priecīgus līgo, bļe!