par bebrīšiem, ne hokeja
Bebrīts, tā pat kā zivtiņa, ir jāķer klusām. Jāsēž klusu klusu un jāgaida kamēr copēs. Nedrīkst duļķot ūdeņus, ņemties un tā, jo var aizbiedēt nabaga nelgu.

Es izlieku savus naktsāķus, lai papildinātu savu friedlisti ar kādu sulīgu daunīti, a jūs ņemat te un duļķojat ūdeņus ;/

Vispār, tas viss gadījās pilnīgi vienkārši. Gāju uz boti pēc kolas un cīgām, a tur kaut kāds babulis kuram emails iespējams beidzās ar .gov vai vizītkartē rotājās Ļuba no tūrfirmas Begonija, saviem diviem šampjiem prasa pārdevējai aizpildīt kaut kādu kvīti. Nožēlojamie kapeiku pisēji.

Vot, tak, a šas rekviziķiki, tak, tak, oi, vi ņepraviļno napisaļi, nu ņečevo, perepišim. Bļe, un es stāvu un gaidu uz savām cīgam ar kolu. Lai mazinātu savu īgnumu, apcerēju shelly rakstu par lobotomiju.
Un tieši iztenterējot no botes, mirdzoši smaidošs, tirgus naikā ģērbts "stilīgais" ar mapīti rokā stāv pie tāda fitlain fordiņa. Atkal iedomājos par lobotomiju. Palika silti ap sirdi.
Vot, un uznākot augšā gribēju ar kādu "fitlainieti" iepazīties tuvāk. Jo pēc tā raksta Sestdienā es tos fitlain vāģus ar viņos sēdošajiem ļaužiem uzlūkoju ar interesi kura mijas ar žēlumu.