Par vismazāk aizsargātajām sociālajām grupām
shelly piedod, bet man gribas pabēdāties vēl nedaudz.

Traļļaļā , traļļaļļā maāān ir kāārtiņa un es uzspļauju benzīna cenām. Traļļaļā , traļļaļļā maāān ir otiņāā un es uzspļauju benzīna cenām. Traļļaļā , traļļaļļā maāān ir spalviņāā un es uzspļauju benzīna cenām. Jautrā korī dzied mākslinieķeļi, skribenti un vēl visādi citādi kedaiņi ar tarbiņām kaklā un iesildītu vietu Teātra bārā.

Ja jenots vēl līdz šim domāja, ka varētu Dārgajai uzdāvināt viņas akta bildi par piecsimt naudiņām , ko guļamistabā pie sienas piekārt, tad tagad inspicējot Onslova autoparka prasības un izmaksas dienā pēc degvielas cenu kāpuma, jenotiņš šo domu atmet, jo ir jāsaglabā kaut kādi amortizācijas līdzekļi, lai varētu atstāt pakalpojuma cenu iepriekšējā līmenī, nezaudējot klientus pakalpojuma sadārdzinājuma dēļ. Uz sitiena jenoc atsakās no akta bildes, jo tā nav pirmā prioritāte, kur savu lieko kapeiciņu iztērēt. Kas cieš? Jenoc ne pārāk, bet tas badmira ķelderis, kam šis darbiņš bija apsolīts gan paliek bez honorāriņa un turpina eksistēt no suhāriem, ik pa brīdim iedzerot tēju izslavētās mākslinieku tusiņu vietās, cerībā, ka kāds, kuram ar darbeļiem paveicies vairāk, uzsauks jamam graķīti.

Kurā vietā vajadzību skalā vidējam pilsonim ir žurnāls? Nu tāds, kur pa būvniecību raksta. Principā krietni zem reņģes vai lieka benzīna litra. Kas notiek ar žurnāliņu, ja viņu neviens nepērk? Nu labi, varbūt nevis akurāt nepērk, bet pārdoto un abonēto eksemplāru skaits sāk kristies? Nezini? , es gan zinu. Žurnāliņam reklāmiņu skaits samazinās. Samazinās tirāža, reklāmiņu skaits, kas tad vēl samazinās? Nu bet protams ka skribenta honorāriņš, kas ir tieši atkarīgs no žurnāliņa budžetiņa, kuru veido tās pašas nelaimīgās reklāmiņas, abonamentiņi un mazumpircējiņi. A pa dzīvoklīti jāmaksā, provīzija jāiepērk, šad tad kāda jauna klozīte ar netraucē. Bet atļauties nevar, jo pirktspēja samazinājusies. Suhāri... Vot tādi pīrāgi.

A man kartiņa pa 7.55 LVL, man viss pohuj.... ekk skribenti...