par atmiņas fragmentiem
Saulainajā 1999. gadā kad Līvi vēl bija dzīvi, arī kad Rihards vēl smiedamies kopā ar mani strēba “Latvijas alu” no pet pudeles, strādājām tip mežā. Vairāk gan tie bija objekti ar koku noņemšanu Jūrmalā, kur kārtējais Ibrahims gatavojās būvēt kārtējo bezgaumīgo villu, lai neatpaliktu no sava drauga Ariela.
Nu vot, kārtējo reizi kad darbi bija galā, koki nogāzti, sagarināti, Babāna Andra vadībā cēlās uz šalandas, zaru ugunskurs vairs tikai knapi kūpēja, mēs sēdējām uz celmiem , zīdām boņģiku* un strēbām alu, kas bija atļauts, ja darbi galā un gaidījām Vilmāru (prorābs), lai atrāda objektu līkdegunim un savāc bablo, no kura pēcāk mums izmaksās polučku.

Atbrauc Vilmārs, apskatās, tip viss labi. Gaidam saimnieku. Es cīnos ar semenes čaumalu kura ir iestrēgusi starp zobiem. Nevaru atrast pienācīgu skaidu, lai nodevīgo svešķermeni izmakšķerētu. Rihards piedāvā paskalot muti ar alu. Piekrītu. Gaidam.
Pēc laiciņa arī žiģara ir klāt. Kamēr prorābs atrāda objektu, mēs mielojam acis ap kapitālista braucamrīku.
L-e-x-u-s. Izburtoju. Ellīgs nosaukums. Mja, novelk Rihards, baigais dampis, samierinies, Tev tāds nekad nebūs!
Sagaidam kāpostu, kāpjam iekšā mūsu sagrabējušajā mercedes busiņā, kurā laikus jau pa kluso bijām iekrāvuši kubiņu malkas, ko vakarā nogrūst kaimiņu Stjopam un blakus veikalā iepirkuši kārtējo porciju “Latvijas” plastmasnieku kratījāmies uz “rajonu”.


*boņģiks – cigaretes “Bond street”