Par zemi
Par zemi un cilvēkiem, kas uz tās dzīvo. Mazos mērogos, tā teikt, te pat, par kaimiņu pūrvietu. Šorīt babuls stāstīja, ka Joņīna zvanījusi, kaut kas ar kaķi esot noticis, neēd, neguļ, bļauj tik nabags. Principā Joņīnas kaķa dienas un nedienas mani uztrauc tik pat lielā mērā cik Uzkamenozolupovskas ogļraču streiks. Vienkārši tas bija tāds pamudinājums šorīt tenterējot uz darbu apcerēt savus Jūrmalas kaimiņus.
Un viss esot sācies kaut kad tālajā divdesmitajā gadā, kad Mellužos vēl bija tikai pāris vasarnīciņas, posmā starp jūru un upi šalca diženas priedes, skraidīja zaķi, stirnas un pigmeji sāka līst mežu, lai iekoptu sev piešķirtos zemes gabaliņus. Jā, tieši piešķirtos, opīša fācīts to esot dabūjis par nopelniem pirmajā pasaules karā, vieni kaimiņi vinnējuši nacionālajā loterijā un sazin kādā rakā vēl citi tur bija tikuši.
Pēcāk, kad meži tika nolīsti, melnzeme ievesta, sākās zelta zemeņu laiki. Tie bļeģ turpinājās līdz pat deviņdesmito gadu vidum, un tāpēc joprojām neesmu sajūsmā par zemenēm, jo kamēr citi puikas spēlēja futbolu un laida ar mopēdēm es sēdēju vagā un pildīju “puikām”, man un brālim, uzlikto limitiņu – 5 kg dienā. Tagad laimīgi, babulim kļūstot vecākam, proporcionāli samazinās dobīšu skaits, kas paredz drīzā nākotnē pāriet no stumjamās pļaujmašīnas uz mazo zāles pļāveju traktoriņa, kura kamiešos sēžot un nesteidzīgi dudinot pa gazonu varēšu strēbt aliņu.
Nu lūk, kaimiņos arī zemenes gāja uz urrā, viss bija labi, pie mums babulis bija traffic manager, puikas ar muteri un nelaimīgo znotu bija lasītāji, a nabaga znotam Onslovam vēl vajadzēja pildīt distributora f-ju, tāds biznis bija ka vai traks. Un tad atnāca žutkij kapitaļizm. Kā dūre sejā visiem babuļiem un nelaimīgajiem Mellužu zemeņistiem. Pirmais bija Onslovs, kurš paziņoja, ka nū nahuj šito zemeņošanos. Sekojot sēnes piemēram, ogošanai vilka pasi iesniedz arī dēlēni. Babulis tika nomierināts ar apgalvojumu, ka visus plānotos ieņēmumus no ogām Onslovs viņai izsniegs tā pat, galvenais lai zemeņlaukus pārvērš gazonā. Tik tālu par mums, bet kā gāja jau pieminētajai Joņīnai, Kalniņu Ilzei un Guņijāram?
Cilviņi lēnām noveco, dzīvesbiedri pārvācās uz Jaundubultu kapiem un zemes nodoklis spiež palicējus pie zemes. Risinājums – zemīti pārdot. Guņijārs, kas robežojas tieši ar mūsu grunti, iestartēja pirms četriem gadiem. Sak , trīspadsmit eiro pa metru un šamais 2000 metrus no savas gruntes atgriezīšot. Mēs ar Onslovu klāt, sak ko niekus, do pa vienpadsmit un šķiramies kā kuģi jūrā. Pa vienpadsmit ne. Galu beigās pārdeva kaut kādiem krieviem par četrpadsmit. Kas attiecas uz jaunajiem kaimiņiem krieviem, kuri jau trešo gadu būvē fazendu – katrā uz viņu pusi izejošā gruntsgaba stūri pa viškai un vēl dzots demarkācijas līnijas vidū. Bet tā- sakarīgi ļautiņi. Kā Guņijārs savus eirosus dabūja tā i bērni pieteicās. Tagad viņš ir tāds pats pļušņiks kāds bija pirms tam, tikai viņam iztrūkst 2000 metri zemes . Ha ha ha, sāpīgi. Vēl sāpīgāk nabaga nelgam bija kad kalniņu Ilze nākampavasar pārdeva daļu savas gruntes par 28 eiro. Šā ziņa apskrēja kvartālu zibens ātrumā. Guņijārs trīs dienas no mājām nelīda ārā. Pēc tam pārdzēries , dziedādams “Pie Dzintara jūras” pakrita uz savas zemes, krievu novilktajā žogmalē. Skarbi. Kalniņu Ilzei arī uzradās visādi mazbērni un znotiņi, bet vecā žīdene tik viegli vis nekoļījās. Ha, bet vienalga, zem karakulādās tēptās pensionāres, kura ved pastaigāties savu foksīti joprojām atpazīstu veco, bļaurīgo tirgussievu. Sak, no saknēm neaizbēgsi, lai kāds piķīts iegrieztos. Šitādus stāstus, par pārdotajiem zemes gabaliem, un pēcākajiem sirdsēstiem varu pastāstīt simtiem, jo nereti uz šo nabaga ļaužu rēķina arī savu labumu esmu iesitis. Piemēram tagad par mūsu Dārzu/Kalēju/Ausekļu ielas kluso kvartāliņu sola jau 70 eiro, dēļ kuriem noteikti neguļ Kalniņu Ilze, par nabaga Guņijāru nemaz nerunājot.