Par “Vispār, viss ir huiņa. “
Joprojām esmu darbā, godīgi sakot tikai inerces pēc, šaubos vai vēl kādu gudru apgalvojumu englišā vēl šovakar uzskricelēšu. Tas viss mīlīši ir huņa...

Laikam galva pūst, un es visu laiku sev saku:” vēl bišķīt, vēl nedaudz, vēl tik un tik , un tad jau gan varēs...”

Ko bļin varēs? Aizbraukt uz Meksiku? Jamaiku, un Kingstonas ostā smēķējot zāli atcerēties: “kā mēs visus viņus, tur, Latvijā apdirsām?”

Vispār salīdzinot sevi ar vidējo statistisko Latvijas cilviņu esmu baigais gnīda. Man vienmēr gribas būt drošam , ka nākamajos piecos gados man netrūks naudas, par atskaites punktu ņemot darba un papildus ienākumu zaudēšanu rīt. Teorētiski šādā plāksnē problēmas esmu atrisinājis. Caur sakostiem zobiem un gnīdošanos esmu nopircis to fakino divstāvu dzīvokli. Esmu ņaudējis un nīdējis, ka gribas tādu un tādu moci, vai tādu un tādu džipu. Akšalī tas laikam tas draņķa žīdisms kaut kur manī ir iemiesojies, kas vienmēr ir čukstējis “nevajag, mierā, tev nav naudas, tev nekā nav, ej mājās, ietaupīsi kāpostu...” “A kā tad ar krājkontiem?” jautāju. “ Tie ir Taviem nākamajiem pieciem gadiem, ja Tevi atlaidīs un ja Tu sadegsi...” pretīgais žīds turpina vāvuļot.

Tā arī gnīdojos, mēģinot ieskaidrot sev, ka dzīve kaut kad tikai sāksies...

V pizdu to visu, gribu piemēram kā flirty, noliek mēnesī , tīri tā, 1.7 K LVL un dzīve turpinās. Es piemēram vairāk par trīs simtiem savām vajadzībām neatļaujos iztērēt... ai ko tur par naudu.. nauda ir dubļi...


Nekas, kad tikšu kluba miljonāru sarakstā, sākšu studēt antīko literatūru un būšu cienījams pilsonis. Bļe...