Par reklāmas rīmu nakti.
Nē, neiešu! Cik bļeģ var teikt. Koa?

Izvērtēsim uzmanīgi šāvakara pasākumu un tad paļutījot par būtisko iztecināsiem – Jā vai Nē, Iet vai Neiet?

So, tiek plānots pasākums, kur visu vakaru rādīs pagājušā gada veiksmīgākās reklāmas, laikam kā pagājušogad, pasākums būs trijos cēlienos, kur pa vidu visi histēriski diebs uz bāru stāvēt garum garā rindā. Gudrākie poili būs paņēmuši līdz tā pat. Bet anyway – uz trešo cēlienu reklāmas neskatīsies ne pirmie un ne otrie, jo būs pillā. Okej, pālis tas ir okej, no tā mums neizbēgt kā no atomkara, jo ne jau par pāli gribēju vārsmot, bet gan par p u b l i k u.

No mana kantorīša būs tikai viens vienīgs cilvēks, kurš pieder pie pirmās apskatāmās grupas – vecie buki. Tā nu tur sanāks reklāmisti, tie kuri bija reklāmisti jau deviņdesmit piektajā. Patusēsies, iedzers, patrieks par to un to un itneko – būtisko. Apsveicināsies savā starpā, paļekrstēs par to kas darās asociācijā, džikā un ka nenāktu par skādi vēl kādu ūniju uzcirst. Beigu beigās pasākuma vidū ņems un aizvilksies uz kādu krogu civilizēti iepļaut.

Tad būs otrā grupa. Es viņus saukāju par s m e r d e ļ i e m. Dažādas raudzes asistentiņi, mazie gariņi līdz pat pašam bēdīgākajam galam – kaut kādu kaktu kantorīšu – projvadi, kuru vizītkartēs zelta buriem rakstīts “projektu direktors”, kaut arī nabaga nelgam nav skaidrs pat tik daudz , ka zelta burti ir pantonis, affinity indekss nav tas pats kas čips viņa bembim huļignakai un brenda esenci nepievieno pie sēņu mērces. Bet tas tā, viņu izglītību atstāsim viņu pašu ziņā, pievērsīsimies darbībām. Lien draudzēties, runāties, un pie izdevības, ja vēl apkārt ir viņam līdzīgie, lepni apsveicinās ar kādu no vecajiem, sak, redz kāds es, labi ieredzēts. Nu un šitie protams ar piemetās, runā glupības un skurbumā jūtās kā pasaules centri. Vēeeee.

Autora piebilde. Divus gadus atpakaļ es arī biju viens kvalitatīvs smerdelis. Bet laiks skrien. Ar vecajiem draudzējos, šad tad iedzeru , bet īsti neatbilstu viņu formātam, tajā pašā laikā no jaunajiem censoņiem, kuri pliku dirsu zibinot ir gatavi pacelt ziepītes ik vienam, man metas pumpas un vispārējs riebums.

Tad ir ļubiķeļi. Kuri sevī sajūt garīgu piederību reklāmistiem, jo tas taču ir stilīgi, nopirkuši biļetīti tipina uz pasākumu, lai jautri patusētu. Actually viņiem viens pīpis, vai tas ir reivs, koncerts, klubs vai kāds cits tusiņš. Galvenais ir stilīgi patusēt.

Ā, nu un tad paliek vēl tādi vidējas draudzes reklāmistiņi, kantainās brillēs, stilīgās žaketītēs, kuri pīpē uztītas cigaretes, visu vakaru sūc vienu šampīti vai kafiju un ļerkst par būtisko, par mākslu tjip. Jūtās nāvīgi gudri, apdāvināti, pārāki. Nīkuļi karoč.

Neiešu uz to pasākumu, nejūtos piederīgs nevienai no šīm grupām. Viss, āmen, un nezvaniet man vairs un neprasiet – “Nu, tad vakarā tiekamies?”