Par kautrīgajiem zvaniem
Vakar nāvīgi ierēcām par terrible_lie. “Atdod naudu pederast!” Kredītiestādes slogans ir dzimis. Cik vakar naudas jautājums likās smieklīgs, tik bēdīgs šodien atausa 15.oktobra rīts. Nepietiek ar to, ka dzīvokļa iegāde ieet makā kā viens pediņš otrajā, nepietiek, ka ziemas ekskursija atstās rētas kredītkartē, nepietiek ar tādiem, tādiem un vēl huj viņ zin kādiem tur maksājumiem, pilnai laimei man Onslovs šorīt nocitēja vēstulīti no tiesu izpildītājiem: “Sakarā ar nenomaksāto sodu par pārkāpumu, (kurš bija izdarīts hujviņzinkādāturmaijā), esam pilnvaroti pieprasīt no jums 96 LVL , kas sevī ietver 60 LVL sodu, un 36 LVL par tiesu izpildītāju kantora pakalpojumiem.” Nu precīzs tas citāts nav, bet kaut kas tādā garā. Pie sevis klusi novilku “bļeģ, ka tavu māti!”. Kā jau Jūs mani dārgie draugi nojautāt, 96 LVL varbūt man arī ir, bet viņu liktenis man bija ieplānots savādāks, un šāds maksājums šajā mirklī mani diezgan sarūgtināja.

Nu un tad šodien ņēmu rokā tālrunīti, spiedu podziņas, skatījos vārdiņus, un mēģināju atcerēties, vai kāds no visiem manā telefonā atrodamajiem cilviņiem man nav kaut ko parādā. Nu un kaut kas jau attausa atmiņā, kautrīgi spiedu zaļo podziņu, un klausulītē mēkšķēju:”Čjau, Te Mārtiņš, kā iet, vai vari runāt, zini, es Tev par naudiņu gribēju apvaicāties”. Sajūta ir pretīga, bet ko padarīsi, uz doto brīdi esmu apzinājis kopsummā ap 60 LVL, ar garantiju šodien atdabūšu labi ja 15 LVL. Kaut kāds utaino bomžu sviests!

ATDOD NAUDU PEDERAST!