Katru reizi, kad saskaros ar mašīnlietām, mani pārņem viegla panika. Ja, mīlīši..tās ir mans melnais lauciņš. Tukša vieta. Labi ka ir tētis, kurš pasaka ko man vajag, bet arī ar visu priekšā teikto spēju būt blonda.
Jau labu laiku zinu, kāda detaļa man ir nepieciešama. Visi detaļu šroti (turpmāk saukšu tās par krāmu bodēm) strādā nejēdzīgos laikos, kur es `baltais cilvēks`, kas strādā no 9-6 nespēju tikt. Tā kā mašīnproblēma sasniegusi jaunas virsotnes un man neslēdzās ciet durvis, tad laiku nevar pārāk vilkt garumā. Tētis atsūta linku uz sludinājumu un pasaka man ko man vajag. Saņemos, zvanu! Protams ka galā esošais cilvēks (paldies dievam vismaz latviski runā), paprasa man kaut ko tādu, ko es nesaprotu. Ha ha! Loģiski, ka nemāku atbildēt. Vismaz noskaidroju atrašanās vietu, to ka viss tur ir un darba laiks ir perfekts. Tagad tikai vajadzētu atrast kādu vīriešcilvēku, kas man brauktu līdzi, jo savādāk hidropastiprinātāja u.c krāmu vietā, mājā aizvedīšu spoguļus vai paklājiņus. Kā nekā sarunas laikā pierādīju, ka esmu absolūta nepraša šādos jautājumos.