Neviens neko tāpat nesapratīs — jo es pats nesaprotu vairs...
Šis bija labākais vakars pēdējo 2 mēnešu laikā :-)

Kāpēc šis bija labs vakars? Jo 2 pozitīvi impulsi:
1) trouble ^_^
2) man atrakstīja Ziedoņa Epifāniju grāmatas īpašniece no ibook.lv, es rīt tikšu pie Ziedoņa Epifānijām :-)

Pēc tam, kad biju [...], devos mājās. Iepļāvu pāris alus krogā Pablo (blakus Gaujai), sastapu tur džeku, kuram pamatprofesija ir flīzētājs, bet kurš fano par šaujamieročiem. Viņš man stāstīja par latviešu leģionāriem, es viņam mēģināju pastāstīt viņam par Dzen un par Dao, bet... nu es pastāstīju stāstus, bet šo stāstu īsto jēgu... jēgu es pats neizprotu... jo es neko no Dzen un Dao nesaprotu šobrīd. Vērtīga pieredze man — zināšanas tikai tad ir zināšanas, ja es spēju tās jēgpilni pastāstīt citiem. Vārdu sakot, interesanti pavadīju stundu vai pusotru no sava laika.

Alkohols... tas ir tik dīvains. Es te mētājos starp divām nometnēm: vai nu nedēļām ilgi nedzeru un pūlos savākties, vai arī vairākas dienas pēc kārtas metu pa lampu kārtīgi. Tā pa īstam nekas pie rezultāta (laimes un apskaidrības) nau novedis. Kāpēc? Jo nekad nepietiek dūšas un spēka visu novest līdz galam, līdz pilnīgai katarsei.

Garīgums... baltā tēja alus vietā... pārdomas... dompilna eksistence... viss tas, kam nepietiek vietas... Viss tas, kam nepietiek laika. Viss tas, ko troksnis iznīcina un izbaida un... un vai kādam... vai kādai to vispār vajag? Šonakt radās ilūzija, ka varbūt... Varbūt var arī tā. Nekas nau ne balts, ne melns, man dažreiz vajag smagi piedzerties, bet dažreiz es labprāt vērotu Samuraju Džeku, vienu sēriju pēc otras, zaļās tējas pavadījumā ar sausmaizītēm un medu. Līdz šim nesanāca... Es pat "Meistaru un Margaritu" nevaru saņemties noskatīties līdz galam... :-)

Apmēram pusstundu sēdēju uz tāda kā paaugstinājuma (izveidots uz ietves) Tērbatas/Matīsa stūrī lotosa pozā (gandrīz, jo pilnīgi pareizi man to neizdodas uztaisīt, stc., labs jautājums: a kāpēc? a kāpēc es sevi žēloju???)... skatījos uz šauro mēness sirpi... un arvien vairāk sapratu, ka viss daudz kas manā dzīvē ir nepareizi. Visa tā distrakcija, steiga, paviršums, ... tas viss ir meli. Mēness sirpis ir īsts. Manas sāpes kājās nau īstas... Mana nespēja ilgi uzturēties lotosa pozā nau īsta... bet ir tik reāla. Ko tur domāt par garu, ja pat fiziski nevaru saņemties neko sistemātiski padarīt...

Manā dzīvē ir uzkrājušies pārāk daudz neatbildēti jautājumi... Bet es negribu, lai kādu tas piš.

Kaut es gribētu vienkārši būt. Un būt nevis viens, bet ar kādu. Ne vienmēr... bet vismaz kādu brīdi.

Un nevienu nevar izglābt. Mani nevar izglābt! Un tas ir tik viegli. Un es nevienam nekad neprasīšu mani glābt. Jo... es esmu pats par sevi... un ... un .... un .... un viss labi :-)

— — —

Viens stāstiņš no dzenbudistiem (grāmata "Ne vējš, ne karogs"):

"Jūs karājaties virs bezdibeņa, ar zobiem ieķēries krūmam; šajā laikā jums vaicā: "Kur ir dzena patiesība?" Ko jūs atbildētu?"

Es šobrīd nezinu, ko darīt šajā situācijā... nav iespējams ne progress, ne regress... es karājos, bet nezinu, ko darīt. Bet jūtu, ka nogurums pārmāc un aptumšo prātu.

— — —

Ak, garīgi es neko nesaprotu... bet vismaz fiziski? Kad es skriešu katru dienu? Kad es vingrošu katru dienu? Kad???

— — —

Ak, kā es gribētu būt nevis haotiski samudžinātu jautājumu kopa, bet gan skaidru atbilžu kopums!!!

— — —

Ak, un neaizmirst galveno: Why So Serious? Smaidu. Viss ir labi :-)