LCD, dodi man miegu, miegu, miegu un aizmirstību.
Šodiena darba vietā iekšēji bija drausmīga (kā jau negulējušam), taču ārēji viss bija laikam labi. Laicīgi atnācu, un pat uzrakstīju kaut kādus kodus.

Kad klumburoju 2 km uz mājām, man likās, ka esmu sapuvis un tūlīt nokritīšu un sašķīdīšu gaļainās ļerpatās.

Pa ceļam uz mājām nopirku piemājas Latvijas Balzamā Allažu ķimeli, iedzēru, paēdu griķus, smēķēju cigaretes.

Es domāju, ka kosmoss man sūta nepārprotamu mesidžu, vienlaicīgi piešķirdams lielisku darba vietu un izcili sūdīgu pašsajūtu, bezmiegu un vientulību. Sak, draudziņ, vidi es tev nodrošinu, un tagad paskatīsimies, kas esi tu pats.

Sadzēros šovakar to Ķimeli. Nekur laukā neiešu, kādas ballītes, es knapi uz kājām turos. Ap 20:00 vai pat agrāk likšos gulēt, un ļoti ļoti ceru, ka negulētās iepriekšējās nakts iespaidā man šovakar un šonakt nāks miegs. Dod man spēku neko negribēt, iet uz darbu un gulēt, iet uz darbu un gulēt, un šad tad rīsu vai griķu saujiņu, man vairs patiešām šobrīd neko vairāk nevajaga.

Nu lūdzu. Miegu un neko negribēt. Miegu un neko negribēt.

Pateicos kosmosam par mājienu. Nu jā, maigākus paņēmienus es laikam nespēju saprast.

P.S. Un jā, darba vietā nelasu internetus. "Lomkas" šausmīgas, kas ir jocīgi. Laiks DRAUSMĪGI velkas.

P.P.S. Un kas attiecas uz Forever Alone — kad pats sevi sākšu mīlēt un cienīt, tad arī kontakti ar citiem cilvēkiem nodibināsies.