()
Dziļi savā prātā es vēl joprojām nemāku samierināties ar to, ka nekā nav. Ka nekā nebūs. Ka nekas nav sasniedzams.
Mēģinu apmuļķot sevi ar sienu krāsošanu un skriešanu un darbu, — kaut pareizais ceļš ir rīsu bļodiņa, lāviņa gulēšanai, atslēgti interneti, fiziskas nodarbes (kamēr ķermenis to spēj) un izslēgts dators. Un arī tas nav nekāds pareizais ceļš. Pareizā lieta ir nebūtība. Un vispār nekas nav pareizs.
Bet tas nekas, rīt atkal būs ļauna diena. Vai jauka diena, jaukas dienas ir patīkamas, tās ar savu patīkamību un jaukumu atnāk un ar spilgtiem zīdiem uz laiku noslēpj patiesību, lai pēc tam iemestu vēl melnākā bedrē.
Patiesībā es ticu, ka dzīvē ir skaistums, prieks un progress. Tikai šajā loterijā man nav paveicies. Man piešķirta cita loma.
Buda, atnāc sapnī un paskaidro man lietas, lūdzu.