Dzīves filosofija
Es domāju, ka manai dzīvei šobrīd pietrūkst vadmotīva, idejas.

Tagad, kad ilūzijas ir sagrāvusi skarbā reālitāte, un dzīve mani beisiklī ir izdrāzusi, no driskām un atliekām celšu savu stipro pili. No visādām drazām un seksuālitātes, kura vairs netiks reālizēta. Vienīgais komponents, kurš man šobrīd pietrūkst, ir kucēniski bērnišķīgs prieks. Pārējais man jau ir — nesakopta dzīvesvieta, tieksme pēc alkohola, neeksistējoši hobiji, šķirta laulība, sarūsējusi automašīna, sapists prāts, mērķu neesamība, hroniski depresīvi stāvokļi, nīkulīgs ķermenis, forever alone, sagrauti ideāli un nevajadzīgas zināšanas.

Kā jau teicu, man pietrūkst tikai prieka. Bet narkotikas ir dārgas, un arī naudas man nav.

Un tomēr ir jābūt vadmotīvam, vibrējošai mugurkaula stīgai.

Ideja ir vienkārša: kaut ko sasniegt tomēr ir iespējams, taču tam sasniegumam ir jābūt iekšējam, un mazam; principā, līdz kāju atstiepšanai atlikušajā laikā pat izdarot vienu vai divas lietas, kuras pašam kaut cik patīk, ir labāk, nekā mokoši vilkties un neizdarīt vispārīgi neko.

Sapņi par skaistiem dzīvokļiem, intelektuālām attīstībām, lielām algām eiropās, radošu darbību un laimīgu kopdzīvi lai paliek jauniešiem, man tie ir kaitīgi un man tā nekad nebūs.

Ilūzija par iespējām, visas šīs grāmatas un interneti, tie ir visbriesmīgākie maldi un fatamorgāna. Daži kaut ko sasniegs, taču tas ne obligāti būsi tu.

Vispār, visa šī huiņa ir tikai tāpēc, ka man vajag atkal atsākt skriet, tad ķermenī izdalīsies atkal endorfīnu ķīmijas un kļūšu priecīgs. Tikai kā lai atsāk skriet šajā pelēkajā, riebīgajā sūdā, kurš pārklājis visu zemi un negrasās atkāpties.