aiz kam neguļas prāta apcirknim naktī uz sestdienu
Vakar pastaigāties pie jūras bija forši. Jūra, vējš, bija samērā silti; nesatiku vispār nevienu pašu cilvēku. Tikai kaut kā bailīgi mazliet nez kādēļ bija no siltās metāla un plastikāta čaumalas laukā izkāpt meža tumsā. Bail satikt dzīvniekus un cilvēkus tumsā, naktī, mežā. Negribas just sāpes, bailes.

Piektdienas rīts iezīmīgs ar to, ka Hesburgerī Rudzu burgerim bija garenā maizīte. Iepriekšējās šīs nedēļas dienās bija apaļā, ja vien neesmu bijis pārāk paviršs novērojumos. Principā vienalga, vai apaļā vai garenā, bet nu tomēr. Izmaiņas. Izmaiņas nav labi, es jau biju pieradis pie apaļajām, tagad atkal jāpielāgojas burgera formai :-/

Rīt (sestdien) mērķi ir mazi: uzkopt kolhōzu (jo mana dežūrnedēļa) un ... un laikam arī viss. Ā, salātiem nopirkt tirgū lapas, un lokus, un dilles, jā, tas arī būtu forši. Un nelasīt internetus, ļaut smadzenēm attīrīties, LCD, nu lūdzu, lūdzu.

Kaut kas nav ar veselību, atkal mandeles iekaisušas :-/

Šai darba nedēļai uzlikās treknais prokrastinācijas un neproduktivitātes zīmogs, tas ir tik apbrīnojami, kā no nestrādāšanas jūties 10x nogurušāks, nekā ja būtu strādājis, bet tāpat uz riņķi iet internetu lasīšana, nogurušas smadzenes, nestrādāšana, skumjas par nestrādāšanu, internetu lasīšana, nākošajā dienā aizgulēšanās, skumjas par aizgulēšanos, internetu lasīšana... Nekam nav laika, nekas netiek izdarīts. Kad tas reiz beigsies, kad es šo apburto loku reiz pārtraukšu? Kad... Un ja nu — nekad? Ja nu nekad nebija paredzēts dzīvot, tik kaut kāda sagadīšanās velk to dzīvību uz priekšu.

Viegluma un jautrības, bezbēdības tajā visā nav. Prieka.

Gaidu kārtējo gaišo, darbīgo, mērķtiecīgo periodu, uzplaiksnījumu, kā es mīlu šos periodus, man to ļoti vajag, LCD, vai dzirdi?

Cik labi, ka Hesburgerā ir Rudzu burgers, par McDonalds esmu tagad pilnībā aizmirsis.