Šodien jutos labi apmēram 10 sekundes. Biju labi, pietiekoši ilgi gulējis. Atvēru acis. Tāda jauka, viegla, patīkama sajūta.

Un tad atcerējos visas manas rūpes un raizes un visu dienu jutos noguris. Kā katru dienu. Konstants, paralizējošs nogurums, no kura nevar atpūsties.

Šodien atkal iešu gulēt laicīgi, ja nevarēšu aizmigt (kā gandrīz vienmēr), tad miega zāles.

Bet nu eh, kāpēc tā jābūt. Savādi, tāds kā pašiznīcināšanās mehānisms prātā.

P.S. Bet kā iedomājos -- ja varētu lielu daļu dienas -- teiksim, 6 stundas -- justies nenoguris! Ko tad visu tikai nepadarītu. Jā, kā tad, kaD tik un ne arī.

P.P.S. Vilkt dzīvi, eksistēt, ciest. Un pēc tam -- uz kapiem. Njā, tādas nejaukas perspektīvas.

P.P.P.S. Precīzi, es gan nesmēķēju un nedzeru alkoholus [Depressed and overloaded. I need help.. #funny - 9GAG](https://9gag.com/gag/azevMLm)

Aizmigu 2200, pamodos 0655 ar modinātāju, piecēlos 0710.

Pirmo reizi šonedēļ no rīta pieceļoties nejutos noguris :-)

Parasti uzreiz pēc piecelšanās jau jūtos noguris (garīgi) un tā jūtos visu dienu, kaut gan iemeslu nogurumam it kā nav. Iespējams, tas no fizisku aktivitāšu trūkuma.

esmu ļoti ļoti noguris pats no sevis

piektdien darba vietā apmēram pusstundu nekustējos un ritmiski situ pa Esc taustiņu uz klaviatūras

man liekas, ir laiks iesniegt atlūgumu

vai arī pagaidīt, kamēr to izdara viņi? es laikam neesmu piemērots darbam un dzīvei

kāpēc man viss ir tik grūti?

un ko es darīšu bez darba un ar nožēlojamiem 1000 eiro kabatā?

meh

apēst ceptus kartupeļus ar vienu glāzi vīna

aiziet gulēt plkst. 21:30

ticēt, ka rīt izdosies piecelties plkst. 7:00, pabrokastot, laicīgi ierasties darba vietā, normāli iesākt dienu

šķiet, ka lielums jau pāri, bet rīt redzēs

un rīt būs milzīgākais izaicinājums: nelasīt internetus; tā internetu lasīšana atņem laiku, ārkārtīgi nogurdina, padara trulu un viegli aizkaitināmu
vai izdosies?

Jūtos tik šausmīgi paguris, no sevis, no visa.

P.S. Ciniķis: viņš jūtas šausmīgi paguris ne tikai no VISA, bet arī no MasterCard. Par SMSCredit.lv nemaz nerunājot.

ir dienas, kad vienkārši jāiztur

piemēram, šodiena, šodien nedrīkst dzert, pat ne vienu aliņu, jo plosts tepat blakus, ļoti ļoti tuvu, nekur nav aizpeldējis

alkohols ir ļauna, viltīga inde

Vakar pastaigāties pie jūras bija forši. Jūra, vējš, bija samērā silti; nesatiku vispār nevienu pašu cilvēku. Tikai kaut kā bailīgi mazliet nez kādēļ bija no siltās metāla un plastikāta čaumalas laukā izkāpt meža tumsā. Bail satikt dzīvniekus un cilvēkus tumsā, naktī, mežā. Negribas just sāpes, bailes.

Piektdienas rīts iezīmīgs ar to, ka Hesburgerī Rudzu burgerim bija garenā maizīte. Iepriekšējās šīs nedēļas dienās bija apaļā, ja vien neesmu bijis pārāk paviršs novērojumos. Principā vienalga, vai apaļā vai garenā, bet nu tomēr. Izmaiņas. Izmaiņas nav labi, es jau biju pieradis pie apaļajām, tagad atkal jāpielāgojas burgera formai :-/

Rīt (sestdien) mērķi ir mazi: uzkopt kolhōzu (jo mana dežūrnedēļa) un ... un laikam arī viss. Ā, salātiem nopirkt tirgū lapas, un lokus, un dilles, jā, tas arī būtu forši. Un nelasīt internetus, ļaut smadzenēm attīrīties, LCD, nu lūdzu, lūdzu.

Kaut kas nav ar veselību, atkal mandeles iekaisušas :-/

Šai darba nedēļai uzlikās treknais prokrastinācijas un neproduktivitātes zīmogs, tas ir tik apbrīnojami, kā no nestrādāšanas jūties 10x nogurušāks, nekā ja būtu strādājis, bet tāpat uz riņķi iet internetu lasīšana, nogurušas smadzenes, nestrādāšana, skumjas par nestrādāšanu, internetu lasīšana, nākošajā dienā aizgulēšanās, skumjas par aizgulēšanos, internetu lasīšana... Nekam nav laika, nekas netiek izdarīts. Kad tas reiz beigsies, kad es šo apburto loku reiz pārtraukšu? Kad... Un ja nu — nekad? Ja nu nekad nebija paredzēts dzīvot, tik kaut kāda sagadīšanās velk to dzīvību uz priekšu.

Viegluma un jautrības, bezbēdības tajā visā nav. Prieka.

Gaidu kārtējo gaišo, darbīgo, mērķtiecīgo periodu, uzplaiksnījumu, kā es mīlu šos periodus, man to ļoti vajag, LCD, vai dzirdi?

Cik labi, ka Hesburgerā ir Rudzu burgers, par McDonalds esmu tagad pilnībā aizmirsis.

Piecēlos plkst. 10.30.

Kad vakar plkst. 22.00 gāju gulēt, maz es zināju par to, ka mani sagaida murgains pusmiegs 12 stundu garumā (līdz plkst. 1 naktī vispār nevarēju aizmigt), pēc kura jūtos mazāk atpūties, nekā parasti. Te nu aiziet pa skuju taku manas pašlepnās ieceres ierasties darba vietā plkst. 9.00 no rīta... Totāla iekšēja sagrāve; taču šovakar atkal iešu gulēt plkst. 22.00. Lai vai kas no tā sanāk, bet es vismaz būšu kaut ko darījis savā labā.

1:0 mana iekšējā reptīļa labā. Kā sauca tās taurītes, vulvizellas laikam, nu, tad viņas tagad arī skan reptīļu nometnē.

Un ne gaisma, ne skaņas pie manas ne-miega sakāves nebija pie vainas, jo:
1) gaismas istabā ir ļoti maz tagad (it īpaši pēc segas pienaglošanas pie loga rāmja);
2) skaņas arī nebija, es esmu ļoti pieradis pie ausu korķiem un vienu brīdi man pat bija sajūta, ka tie ir izkrituši — bet nebija izkrituši.

Visādas domas, murgi, ieceres, nepadarītie darbi joņoja cauri galvai, patiešām par visu. Bet viena atklāsme gan radās: ar internetu lasīšanu nu gan apmēram ir cauri. Jo viss, ko pēdējās dienās biju izlasījis internetos un frendlistē, skrēja cauri galvai kā ugunsmušu spiets, atkal, atkal un atkal again. Nau jau jautājums par jēgu. Vajadzīga atbilde uz šo vaicājumu: "Kā normāli izgulēties beidzot?" un: "Vai man tas vajadzīgs?"

— — —

Man ir tāda sajūta (ilūzija), ka es tieku mazliet malts un lauzts (bet kurš to dara!?) Cerams, ka nenonāks līdz gulēšanai zem tilta, hihi, haha. :-)

— — —

Kaut kā šis meldiņš ļoti piedur: "I'm a loser, baby, so why don't you kill me?" (Youtube: Beck — Loser).

— — —

stradnieks pieminēja čali, kurš tagad dzīvo laukos ar saules baterijām un cīnās ar vārpatām un raksta bloku — savadak.lv. Forši!

— — —

No mājām uz darba vietu izeju plkst. 13.30 13.45.

Labi, ka esmu jau samierinājies ar ļoti iespējamo darba zaudēšanu, citādi laikam sajuktu prātā no stresa par kavēšanos. Samierināšanās gan nenozīmē, ka es saprotu, kur un kā es dabūšu līdzekļus iztikai, nekas jau nau iekrāts.

— — —

Vispār smieklīgi, it kā biju normāls, fiziski vesels jauns vīrietis bez kaitīgiem ieradumiem patiešām labā darba vietā, un vairs nebūšu — un ne jau tāpēc, ka krīze vai citu iemeslu dēļ, bet gan tāpēc, ka pats galvu saspiedis un palaidis visu vējā. Nu, ko lai saka — Y SO SRS? :-)