Rubrikā "kas ar mani noticis pirmo reizi" pastāstīšu, ka svētdien man pa Igaunijas ceļiem dzinās pakaļ ceļu policija.

Šitā vēl nebija bijis, Igaunijā noteikti tā bija pirmā reize, nekādi neatceros, kad un vai man policija būtu tā dzinusies pakaļ, kad vēl dzīvoju Latvijā.

Savā ziņā viņus saprotu — svētdienas pēcpusdienā braucām mājās no kora nometnes kaut kādos Ziemeļigaunijas laukos, numurzīmē nodevīgi skaidri redzams, ka neesmu vietējais (bet gan Tartu reģistrēts), pilna mašīna ar cilvēkiem un šis auto tā aizdomīgi lēni čunčina cauri viņējam miestam. (A ko man darīt, Waze skaidri brīdināja, ka tur ir policijas postenis.) Ilgi gan viņi domāja, kamēr izdomāja, ka mēs no tusiņa braucam (kā arī bija), bet tad nu metās mums pakaļ ar visām ugunīm, nodzina vēl malā kādu citu braucēju, kas šamos neinteresēja.

Paprasīja dokumentus un iepūst trubiņā, tomēr beigās novēlēja laimīgu ceļu un palaida brīvībā. Satraucoši gan.

Tas arī atgādināja, ka man šovasar būs jāiziet kāzuss un jāatrisina rēbuss ar termiņu notecējušās vadītāja apliecības maiņu, Latvijā nepienākas (vismaz ne legāli — kā citas valsts rezidentam).