Tagad jau esmu tiktāl, ka esmu pilnībā atteicies no iepazīšanās frāzes "vabandust, ma ei räägi eesti keelt, kas te räägite inglise või vene keelt?" ("atvainojiet, es nerunāju igauņu valodā, vai jūs runājat angļu vai krievu valodā?" (Ā, nu jā, vēl viens gandrīz negaidīts, bet likumsakarīgs bonuss — pa šiem gadiem stipri uzlabojušās manas krievu valodas zināšanas.)
Tagad esmu jau ticis tiktāl, ka saprotu kādus 70% vidējā ziņu raidījumā vai avīžrakstā vai sadzīviskā sarunā, un augstāks procents, ja viss saturs ir paredzams vai izsecināms no konteksta (piem., kora mēģinājumā vai veikalā/restorānā). Bonusā ar advancēšanos līdz šim līmenim nāk arī nekaunība bliezt ārā atbildi igauņu valodā pat tad, ja radusies tikai aptuvena nojausma par jautājuma saturu.
Piemērs iz dzīves ar nevajadzīgi garu fona aprakstu: šodien biju aizbraucis ar vilcienu darīšanās uz Valku. Posmā starp Tartu un Valgu ir daudzas stacijas, kurās no vilciena var tikt ārā tikai caur "C ala" (caur C zonu; es nemaz nemēģināšu skaidrot, kāpēc jaunajos igauņu vilcienos vairs nav vagoni, bet ir zonas) un tāpēc/neviļus pasažieri mēdz drūzmēties/kāpt iekšā un sēdēt tikai tur, kur vēlāk varēs tikt ārā. (Noprotu, ka mans iepriekšējais skaidrojums nav pietiekams. Iedomājieties, dzelzceļa stacija nekurienes vidū, perons ir īpaši īss (nafig meža vidū būvēt 800 m garu peronu), vilciens apstājas meža vidū pie knipucītiņa peroniņa un pasažieri tiek ārā tikai pa vienām durvīm, lai varētu civilizēti izkāpt no vilciena, lai nebūtu jālec mežonīgā veidā.) Vārdsakot, pabraucu es kādu gabalu salīdzinoši pilnā "vagonā", bet tad es izdomāju, ka gribu pārsēsties kaut kur, kur ir elektrības rozete, lai varu savu viedtālruni uzlādēt, jo, ej nu sazin, kā man ies tai Valkā, varbūt netikšu mājās līdz vēlam vakaram un būs jāguļ mežā (joks, es tā nemaz nepadomāju). Ņēmu savas mantas un gāju prom no "C ala", aizgāju, apsēdos, uzreiz klāt konduktore. "Jā, man jau ir biļete, lūk," atbildu es uz viņas pirmo jautājumu savā nevainojamajā Sāremā akcenta igauņu valodā. Tālāk seko cits jautājums, kas ir pavisam negaidīts, bet es jau neesmu uz mutes kritis, pārliecināti atbildu "Jā, daudz, bet ne ļoti daudz", bet vēl līdz šim brīdim man ir tikai aptuvena nojausma, ko viņa man jautāja, un joprojām nezinu, vai man izdevās par sevi radīt komunikabla/atsaucīga cilvēka iespaidu vai arī pasista jefiņa, kas atbild ar nesakarīgām frāzēm, kas nekādi neattiecas uz jautājamo materiālu. Tai sekundes simtdaļā pēc viņas jautājuma, ņemot vērā dažus uzķertos atslēgvārdus, man radās nojausma par šādu konduktores spiedīgo vajadzību, no kā izrietēja mana atbilde — konduktore, kas sēž pustukšā "vagonā", redz no pilnā "vagona" pārnākam kādu jefiņu ar avīzi (kuru nospēru pa ceļam no avīžu stenda), konduktore droši vien grib zināt, vai "C alā" vairs nav brīvas vietas, uz ko jefiņš ar avīzi atbild "Jā, daudz, bet ne ļoti daudz", uz ko konduktore liekas mierā un mazliet ieķiķina.
Kaut kas man liek domāt, ka es biju trāpījis mērķi, jo, kad 2,5 stundas vēlāk iesēdot pretējā virziena vilcienā, kas izrādījās tas pats "vagons" (atpazinu pēc manis atstātās avīzes uz galdiņa), konduktore atkal bija ļoti draudzīga ar mani, it kā būtu atpazinusi jefiņu ar avīzi — bet šoreiz es biju daudz efektīvāks sarunu biedrs un man bija pilnīgi skaidrs, ka viņai ir skaidrās naudas/atlikuma izdošanas problēma, uz ko es ierosināju norēķināties ar karti, bet bija jau par vēlu.
Nu, vai saskaitījāt, cik daudz bonusu ir ceļošanai ar vilcienu Igaunijā, salīdzinot ar braucienu vilcienā Latvijā, kur vilcienu iepirkumu konkurss ir tapis izsmiekls? Es, cita starpā, nevienā brīdī neesmu bijis no tiem, kas automātiski Igauniju uzskata par labāku vietu (jo kopumā igauņi ir tādi paši kā latvieši, tiešām), bet nu, tiešām.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}