Tere tulemast eurotsooni!

Nepastāstīju kādu gadījumu pirms mēneša Tallinā. Ejam mēs tāds bariņš cilvēku pa ielu netālu no ostas, vienuviet ietve kļūst šausmīgi šaura (apm. 1 metrs), bet satiksme pa šauro ielu ļoti intensīva — līdz ar to ejam viens aiz otra, bet satiksmes trokšņa dēļ nav iespējams sarunāties. Preambulas būtiska sastāvdaļa: pzrk gardu muti cenšas notiesāt rupjmaizes/bekona/ceptas olas burgeru.



Šādā noskaņā klusēdami ejam pa ietvi, vērojam uz ielas braucamās daļas tusējošu balodi, vērojam pa ielu strauji tuvojošos fūri, vērojam balodi, vērojam fūri, vērojam balodi. pzrk ver vaļā muti, lai nokostu kārtējo tiesu, līdz paliek vaļā muti vērojam tālāko notikumu pavērsienu: fūre ir strauji nonākusi pie baloža, mēs esam lēni nonākuši tieši blakus balodim (mēs — uz ietves, balodis — mums blakus uz ielas). Tālāko notikumu pavērsienu īsumā var rezumēt šādi: PĻURKT! Mazliet garāks rezumējums: balodis pārāk vēlu pamanīja briesmas, fūres vadītājs nemaz netaisījās uz šaurās ielas taisīt kādus manevrus, lai izvairītos no pļurkt (un labi, ka tā!), bet mēs apmēram pusotru metru no notikumu epicentra acis neatraudami bijām nejauši novērojuši baloža dzīves beigas.

Ko mēs? Neko, lielām acīm saskatījāmies ar cīņubiedru, un turpinājām ceļu un burgeru.

Labu apetīti, un jauku gadu!