Savulaik biju pieķēries un pieturējies pie principa "vismaz vienu ierakstu dienā", tad, protams, uzradās slinkums un ļeņins, tad vispār dzīve sagrozījās tā, ka nebija laika vai intereses, un tā pačibēja apņemšanās. Tagad atkal atcerējos šo apņemšanos, kas faktiski ir man pašam tikai ieguvums - mācīties rakstīt un pieturēties pie solījumiem. Šausmīgi grūti man ar šādiem principiem, tā ir kaut kāda manas dzīves nasta. Tiktāl par nebūtiski būtisko - vēl vajadzētu mācīties rakstīt arī tā, lai citiem ir vērts/jēga/prieks lasīt, galu galā, lai kāds cits, kas neesmu es, var saprast, ko esmu uzrakstījis un gribējis pateikt. Cik bieži jūs frendlistē/RSS lentē skipojat manus ierakstus? Tagad copy+paste iepriekšējo teikumu uz ieraksta sākumu.
Par šo apņemšanos atcerējos vakar, kad noskatījāmies "Precious: Based on the Novel "Push" by Sapphire". Pēc filmas lasot info, pieķēros kādā atsauksmē rakstītajam, ka režisors Lī Deniels esot vēlējies, lai cilvēki uztver šo stāstu ar smaidu (mans interpretējums no interpretējuma). Un gluži neviļus es tā arī skatījos ar iekšēju smaidu, lai gan storijs ir tik drūms, ka ar to varētu visu kinoteātra auditoriju aumaļām saraudināt. Un vajadzētu saraudināt, jo šī ir tēma, par kuru ir jārunā - fiziska, seksuāla un morāla vardarbība pret bērnu. Bet, kā jau teicu, filmai ir tāda gaiša noskaņa, par spīti visam drūmajam tai stāstā. Morāle ir pavisam vienkārša un tai pat laikā ārkārtīgi svarīga: mīliet savus bērnus un sargiet tos no vardarbības.
Kāds tam sakars ar sākumā minēto apņemšanos par vismaz vienu ierakstu dienā? Filmas galvenā varone dodas mācīties uz alternatīvo skolu, kur mācās nelielā grupiņā ar citiem dzīves pabērniem, un viņu skolotāja
Filmu iesaku visiem, kam ir bērni vai kas jebkad ir iedomājušies, ka viņiem būs bērni. Vai filma jums patiks? Nezinu. Man patika. Svārstos starp 8 un 9 acīm no 10. Oskara nominācijas saņēmusi pelnīti, Oskara balva piešķirta pelnīti.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}