Sērijā "365 Dienas filmas" noskatījāmies sesto filmu - režisora Vernera Hercoga 1972. gada "Agirre, Dieva lāsts" (Aguirre, der Zorn Gottes).

Sākšu no otra gala - iedomājieties "Trīs vīri laivā, neskaitot suni", tikai noņemiet visu humoru (un suni), pievienojiet spāņu konkistadorus, bet Anglijas ainavas vietā iedomājieties Amazones džungļus, utt. vārdusakot, "zirgu zini? galīgi nav līdzīgs". Salīdzināju tikai, lai iegūtu šim ierakstam trāpīgu virsrakstu.

Patiesībā ļoti iespaidīga filma, nevaru atiet jau otro dienu. Viens no trāpīgākajiem rezumējumiem, manuprāt, lasāms pie Roger Ebert: "What Herzog sees in the story, I think, is what he finds in many of his films: Men haunted by a vision of great achievement, who commit the sin of pride by daring to reach for it, and are crushed by an implacable universe."

Tā kā šī filma grāmatā seko pa pēdām "Āfrikas karalienei", gribot negribot sāku salīdzināt, jo paralēles jau viegli savilkt - brauciens ar laivu (vai plostu) pa mežonīgu upi, apkārt džungļi, vienā filma nosacīta un holivudiska cīņa par izdzīvošanu, otrā - reāla cīņa par izdzīvošanu, pateikšu priekšā - bez uzvarētājiem. Pēc "Agirres" noskatīšanās gribas vai nu noņemt kādu zvaigznīti no "Āfrikas karalienes" vērtējuma, vai arī celt augstu "Agirres" vērtējumu.

Par ko runājām ar sievu pēc filmas - par stulbajiem eiropiešiem, kas it kā iekaroja pasauli un ieguva jaunas teritorijas, bet tai pat laikā sabojāja visu, kas mums tagad liekas vērtīgs - senās civilizācijas un to mantojumu.

Katrā ziņā šajā filmā daudzi atradīs kur piedurties - lasu komentārus, ka daudziem atmiņā paliek filmas ievads un beigas. Par beigām runājot, šķiet, Normunds Naumanis grāmatas tapšanas laikā tikai tās noskatījies, jo grāmatā par šo filmu ir sarakstījis kaut kādu grafomānisku savārstījumu ar beigu ainas aprakstu un interpretāciju ne pa tēmu ar Hercoga nozagto kameru, utml. Sajūta tāda, ka filma iekļauta grāmatā tikai tāpēc, ka citi to filmu augstu vērtē, bet pats Naumanis to nav saskatījis.

Ļoti iespaidīgs ir Klauss Kinskis titullomā, un ļoti interesanti palasīt Vikipēdijā par filmas tapšanu. Acīmredzot, Kinskim ir līdzīgi eksplozīvs raksturs kā Agirres tēlam, un režisoram Verneram Hercogam ar viņu ne reizi vien esot bijuši strīdi, kurus V.H. pat speciāli izraisījis, lai Kinskis izplosās un tad tāds mazliet nomierinājies iekļautos lomā tā, kā vēlējies Hercogs, nevis pats Kinskis.

Ko vēl pateikt? Ha, arī no juridiska viedokļa interesanti skatīties, jo Agirre vēlas leģitimizēt savu nodevību un tāpēc uz ātru roku dibina valsti, atdaloties no Spānijas pakļautības. Uz skaitli trīs arī tiek izspēlēts tiesas process ar negaidītu iznākumu.

Filmai dodu 9 klausiņus no 10. Labprāt iedotu arī desmito, bet nu nepacietīgais prāts prasīja, lai mazliet ātrāk norit darbība (apzinos, ka arī visa lēnā darbība labi iekļaujas filmas noskaņā, parādot viņu vienmuļo ceļojumu). (Vērojot krāces, nāca prātā "langweilig" Kesslers Knigge stilā - ja kaut mazliet zināt vācu valodu, stingri iesaku.) :)

Ak jā, arī pašu filmu, protams, iesaku, ja patīk kaut kas tāds kā "Apocalypse Now" - Kopola esot tieši no Agirres iedvesmojies.