Agrā bērnībā vectētiņš ierādīja, ka var zīmēt plānus. Pilsētu kartes ar ielām. Tad nu es arī zīmēju vienu pēc otras un ļoti detalizēti. Neko konkrētu neatceros, būs jāpatirda mamma, lai sameklē tās kartes. Mēdzu arī ilgi sēdēt pie reālajām milzu kartēm, kas izklātas uz grīdas - pētot šoseju nekārtnās līnijas, ielas, autobusu maršrutus un tā.

Smilšukastē es mēdzu taisīt tramvaju maršrutus, uz vadu līniju būvēšanu gan es neiespringu, bet manā iztēlē tās bija tramvaju līnijas ar pavisam reālām sliedēm un pieturām, pat tuneļiem.

Četrpadsmit gadu vecumā ar vecākiem devāmies iepazīt kapitālismu - sasēdāmies pavecā opelītī, uzbraucām uz prāmja, kas veda mūs uz Ķīli Vācijā un tad apmēram 600 km pa autobāņiem līdz mūsu draugiem, pie tiem pašiem, pie kuriem es pagājušā gada novembrī tā kā ņefig viens pats aizbraucu. Toreiz, 14 gadu vecumā, es biju šausmīgi lepns uz sevi par to, ka ne reizi neapmaldījāmies - visu ceļu es biju galvenais pie-kartes-sēdētājs. Vienīgais misēklis toreiz gadījās aiz pārprastas komunikācijas - tēvs pabrauca garām īstajam pagriezienam nost no bāņa.

Pusaudža gados es apsvēru domu kļūt par tālbraucēju fūru šoferi, doma nav pazudusi vēl aizvien, tikai vidusskolas mulsuma vecumā tētis mani pārliecināja, ka tā nav nekāda perspektīvā profesija. Arī tagad es saprotu ar prātu apzinos, ka es nespētu tā dzīvot, kaut vai naudas ziņā, tomēr urda mani šī doma, urda.

Atgriežoties pie senākas bērnības, es atceros, ka gribēju kļūt arī par pilsētas sabiedriskā autobusa vadītāju - tā iemesla dēļ, ka tajos dzeltenajos ikarusos varēja spiest dzeltenas, apaļas podziņas, lai atvērtu durvis.

Arī par sacīkšu braucēju es klusībā vienmēr esmu gribējis kļūt. Šeit nu gan es varu piebilst, ka vēl nekas nav nokavēts, vajag tikai nospraut konkrētāku mērķi un uz to virzīties, lai gan šūmahers es nebūšu - tur vajadzēja ar kartingu 5 gadu vecumā sākt, bet tolaik man tādu iespēju nebija. Bet varbūt es vienkārši nepajautāju. Saviem bērniem būs jāiemāca, lai par saviem klusajiem sapņiem pastāsta arī skaļi (vismaz tiem, kas tos novērtētu un gribētu uzklausīt), lai nesanāk tāpat kā man.

Tiklīdz man apritēja 18 gadu jubileja, dabūju autovadītāja tiesības un pie katras izdevības aizņēmos tēva auto. Braukāju pa Rīgu, šurpu turpu, pie draugiem un pie draudzenēm, esmu pat dabūjis policijas aizrādījumu par nodarbošanos ar nepiedienīgām lietām automašīnā nakts vidū "pie prezidentes pils", citējot laipnos policistus. :)

Studiju gados ar tā laika meiteni pārmaiņus pie stūres zibinājāmies šurpu turpu pa Latviju - Rīga-V-pils-Rīga, V-pils-Rīga-V-pils, un tā vismaz reizi nedēļā. Un tad vēl arī draudzenes darba specifikas dēļ izbraukājām visu Kurzemi krustu šķērsu.

Tagad man ir savs auto, ar kuru es diezgan regulāri kādus draugus aizvelku roadtrip'os. Man ir arī plāns pirmajam tālākam braucienam. Labs plāns. Nemiera gars manī mīt. Bet par to vēlāk - vairāk uzrakstīšu droši vien ap to laiku, kad es sākšu doties ceļā un sākšu rakstīt ceļojuma dienasgrāmatu.

Bet vecumdienās... Vecumdienās (vai varbūt ne-tik-vecum-dienās) es pārdošu savu vēl neuzcelto māju vai vēl nenopirkto dzīvokli, iegādāšos dzīvojamo treileri, karavānu vai kā nu to apdzīvojamo štruntu uz riteņiem sauc, un došos nesteidzīgā braucienā pa pasauli, ja vien tā nebūs noslaucīta no zemes virsas līdz tam laikam.

Vienīgais, kas varētu izklausīties paradoksāli, ņemot vērā visu augstāk lasāmo penteri - man galīgi nepatīk ķimerēties ap mašīnas tehniskajām lietām. :)

Mazliet jau baidos, vai tā autobraukšanas padarīšana nav kļuvusi par apsēstību, tomēr pagaidām nekādas klīniskas pazīmes nemanu. :)