Es, starp citu, jau ilgāku laiku gatavojos nākamajam savam Cibas ierakstam*. Bet kamēr es gatavojos, tikmēr izvēlētā tēma jau paguvusi zaudēt aktualitāti.

Piemēram, gribēju rakstīt par patīkami spontāni pavadīto gada nogali. 30.decembrī tā pavēlu vakarā piezvanīju savam draugam, labi [ne]zinot, ka tas beigsies nezin-kur un nezin-kā. Tā arī bija - pāris stundu gaitā īstenojas viena spontānā ideja aiz otras:
skaties, mammu, es nesos cauri Rīgai uz Langstiņiem,
skaties, mammu, es braucu cauri Rīgai pa visiem bowlinga saloniem,
skaties, mammu, mēs metam kūleņus uz bowlinga celiņa (ok, es tā nedarīju, es biju skaidrā un pie stūres),
skaties, mammu, mēs andelējamies ar bowlinga personālu par smēķēšanas aizliegumu un tad par nesaprotamo darbalaiku (kur viņi visi palikuši? ir taču tikai pustrīs naktī?),
skaties, mammu, mēs braucam uz mana drauga biroju Vecrīgā - spēlēt golfu,
skaties, mammu, mēs esam pirmoreiz ar pīpi uz jumta (tfu, gribēju teikt, pīpējam uz caurspīdīga balkona virs bezdibeņa, tb virs Vecrīgas jumtiem),
skaties, mammu, mēs piebāzām pilnas kabatas ar smalkām vīna pudelēm un braucam uz dzīvokli,
skaties, mammu, mēs labi iedzēruši mācām studentu korporācijas fuksim, kā pareizi dzīvot (skaties, mammu, uz grīdas guļammaisā guļošais fuksis korķē),
skaties, mammu, tas ceturtais džeks no mūsu četrotnes mani modina jau 14-os no rīta, jo viņam vajagot, lai es viņu vedu uz ellē-ratā pēc gaismu sistēmām,
skaties, mammu, mēs četri neskūti, tikko pamodušies paģiraini džeki pērkam brokastis Statoilā, dzenot jokus ar pārdevēju, un laipnais policista kungs mierīgi stāv rindā aiz mums un neko nesaka,
skaties, mammu, mēs nu aizbraucām uz tiem pāķiem un zvanām gaismu sistēmas dīlerim, kurš liek mums sagaidīt viņu pie veikala "Top!",
skaties, mammu, gaismu sistēmu dīleris liek mums sekot viņa mašīnai uz viņa mājām,
skaties, mammu, džeks Nr.4 jau piecas minūtes nenāk ārā no tās mājas, vai mēs jau drīkstam notraukt asariņu par aizgājušo biedru un braukt prom?
skaties, mammu, tas džeks tomēr atgriezās dzīvs (ja kādam interesē aprakstīto notikumu ģeogrāfiskās koordinātas vai kā (man, piemēram, lasot grāmatu, ir svarīgi vizualizēt prātā notikumu vietu), tad jāteic, ka ap šo [drosmīgo] brīdi mēs uzsākām atpakaļ ceļu uz Rīgas centru),
skaties, mammu, mums izdevās uzstādīt gaismu sistēmu, pilnīgi nemaz neieskatoties pamācībā,
skaties, mammu, mēs esam pazaudējuši asti (tipa, fuksis un džeks Nr. 4 kaut kur pazuda, laikam aizgāja uz veikalu),
skaties, mammu, mēs nejauši sazvanāmies ar draugiem un tikpat nejauši piesakāmies ciemos (ok, es mānos, šis solis tomēr bija mazliet plānots, bet savu intrigu es mācēju saglabāt līdz pēdējam brīdim),
skaties, mammu, mēs abi ar manu draugu esam nejauši tapuši tik saguruši, ka nekur braukt vairs nevelk,

nu ok, piekrītu, ap šo brīdi spontānums un/vai neparedzamība mazliet pierima. Turpmākais laiks (jāatgādina, ka aprakstītie notikumi norisinājās Vecgada vakarā/dienā/whatevā) tika pavadīts, rimti slēpējot slēpes, tfu, spēlējot spēles, lietojot degvīnu, plēšot šampanieša glāzes un dejojot seksīgas dejas. Ā, un pa vidu tika vērota lokālā karadarbība, a.k.a. salūts. Ziniet, nu jau n gadus, man tie salūti un uguņošanas ir pilnīgi pie kājas, nulle emociju, bet tai vakarā izrādījās, ka ar nelielu alkohola devu tas var būt pat nedaudz skaisti.

Un vispār - kurš izdomāja, ka šis gads ir par cūkām? Aģents 007! Vai arī tilpums 0,7 - kas nu kuram labāk patīk.

* Ja kāds kaut ko nesaprata, pārprata vai domā, ka es jokojos, tad tam kādam ir taisnība. Tur augšā nav runas par nākamo ierakstu, runa ir par šo ierakstu, kuram es patiesībā nebiju gatavojies. Gatavošanās nākamajam ierakstam Cibā ir pastāvīgs process bez gala un sākuma. Īstenībā tas, par ko es šodien biju gribējis rakstīt, ir tas jautājums, kas man jau kopš Vecgada vakara nedod mieru, ir tas jautājums, vai ir labi sūtīt visiem saviem tuviem/tāliem draugiem vienādas īsziņas Vecgada vakarā. Viņi taču tāpat zina, ka es visiem sūtu vienādas, 70% no viņiem atbild ar citām vienāda tipa īsziņām, ko viņi sūta visiem saviem tuviem/tāliem draugiem. Nu, daži mazliet apvainojās. Bet varu derēt, ka pēc tam, kad viņi bija atgājuši no savas apvainošanās, viņi izdomāja, ka viņiem pašiem arī jāņem rokā telefons un jāsasūta visiem īsziņas. Un, jā, es pamanījos nosūtīt arī dažas mazliet individualizētākas īsziņas.

P.S. Look Mum, no hands!