Tātad par to. Diezgan labi attaisnojās izvēlētā taktika - nepārcensties ar savstarpēji nepazīstamu draugu aicināšanu (nu, ar gadiem tas kļūst arvien sarežģītāk). Reiz jau es pamatīgi aplauzos šajā ziņā un tāpēc lūdzu sapratni no tiem, kuri šo lasa un domā, ka "lai-nu-ko-bet-mani-jau-nu-viņam-vajadzēj
Hmm, kas vēl būtu tāds pastāstīšanas vērts? Ideja par novusa galda uzstādīšanu notikuma vietā aizgāja uz urrā, daži pamanījās saglabāt satriecošu meistarību līdz pat pēdējām tusiņa minūtēm - kā liecina telefonā pieejamā informācija, takšu kompānijai es esot zvanījis plkst. 3:10, bet sākuši ta' mēs bijām agri...
Daži secinājumi. Šāds pasākums nav īstā vieta un reize, kur censties uzlabot attiecības ar ne tik tuviem un dārgiem draugiem, kuri drīzāk ieskaitāmi kategorijā "draugudraugi" - tādi cilvēki vai nu sola ierasties un "uzmet", vai arī vispār neatbild uz ielūgumu. Toties ar "pārbaudītām vērtībām" ir viss kārtībā - arī ar tādiem, kuri nav satikti 100 gadu, var pļāpāt un triekt jokus tā, it kā to 100 gadu nebūtu bijis.
Labi, kamēr es šo rakstīju, es pamanījos kļūt miegaināks un tāpēc šis ieraksts varbūt zaudēja savu spraigumu beigu daļā, bet nešaubieties ne mirkli, ka pasākums bija izdevies un man klājas labi, pat par spīti šārīta pohai un dažiem neieradiešamajiem* draugiem.
* Tā jau var smadzeņu krokas izmežģīt!
P.S. Mēģinot atgūt kaut kādu ieraksta lasāmību, jānorāda uz vakara gaitā vairākkārt apspriesto domu, ka kaut kas jāmaina dzimšanas dienu svinēšanas paradumos - tās vai nu jāsvin biežāk, vai kā.
P.P.S. Nu ok, nevaru atturēties nepieminējis sireālo vakara noslēgumu, kad bijām palikuši tikai izturīgākie un arī senākie draugi (+ pāris gadījuma draugi), un iegrimām kaut kādās dzēruma murgu diskusijās par seksu un ar to saistītiem ētikas aspektiem. Ak kungs. Pa nepilniem 10 gadiem dzīve ir apmetusi pāris kūleņu (tb tā ir paņēmusi un uzmetusi mūs tā, ka mēs tā rezultātā esam stipri kūleņojuši - šo domugraudu es tikai nupat izmurgoju) un viss ir tieši citādāk, salīdzinot ar to, ko agrajā jaunībā mēs uzdrošinājāmies domāt par nākotni. Ok, ok, bez piemēriem un ilustrācijām tas laikam nav uztverams. Runa bija par gadījuma sakariem (kā to, iespējams, jau nojauta žurnāla atjautīgākie abonenti) un to, cik nu kurš šajā konkrētajā brīdī, šeit un tagad, ir tam gatavs. Mana pozīcija šai jautājumā lai paliek neiztirzāta.
P.P.P.S. jeb Upd.: Tikko sasmējos par sevi un tām fotogrāfijām, kuras vēl neesmu redzējis. Es varētu ar sevi slēgt derības par to, vai es pēc tā izbrauciena uz Latgali (tā, kas bij pirms nedēļas) esmu vai neesmu saregulējis fotoaparātu, lai tas vairs uz katras fotogrāfijas nerādītu laiku un datumu. Vecīt, tev nu gan ir interesanta dzīve pašam ar sevi.
Man apnika rakstīt tos n-tos postskriptumus. Bet vēl vesela stōrija vērts ir tas, ka pabaidīju vienu no tiem, kas pamanījās neierasties uz pārtiju. Braucu es ar auto šovakar, tumšs jau bija, te pēkšņi kāds vells mani dīda pievērst uzmanību pretī braucošās automašīnas numurzīmei. Es vēl nebiju šo jauniegūto informāciju kārtīgi apstrādājis (tb salīdzinājis ar atmiņas dzīlēs ierakstīto), kad jau nostrādāja reflekss padauzīt pa stūrē iemontēto taures mehānismu. Diemžēl šis vecais triks ar uzmanības pievēršanu nenostrādāja tik labi kā gribētos un nācās stāties malā, lai ķertos pie "normālākām" metodēm - zvans draugam. Trešā metode, mesties riņķī un dzīties pakaļ, nebūtu prāta darbs, jo man bij' auto piekrauts ar trauslām un/vai smagām un/vai potenciāli ripojošām dāvanām, un milzīgo novusa galdu ar visiem pričendāļiem. Kamēr nu respondents atbildēja uz telefona zvanu, jams bija jau aizbraucis tik tālu, lai reljefa un urbāno īpatnību dēļ nebūtu prātīgi atgriezties, lai aci pret aci varētu taisnoties, cik labi tad galu galā bija tur, kur bija vērts doties mana dzimšansdienspārtija laikā. Kad izklāstīju sava pēkšņā zvana iemeslus ("Dude, I just saw you!"), saņēmu atbildi apmēram tādu: "Āāā... un es vēl padomāju, ko es viņam tādu nodarīju, ka tā jātaurē uz mani..."
Uiss, šodienai pietiks. Uf.