Iedomājieties kalsnu jaunu cilvēku, kurš trīs vakarus pēc kārtas ir malkojis vīnu, un tagad svētdienā laiski nedara neko. Viņš ir noaudzis ar divarpusdienu bārdu, bet ir pirms stundas mazgājies. Tagad viņš klausās laisku funky Fun Lovin' Criminals mūziku (1998.g. albumu "Simtprocentīgs kolumbietis") un tieši piecos pēcpusdienā (viņš seko laika garam un ir pārregulējis visus rokasstiepiena attāluma pulksteņus, pielīdzinot to rādījumus "saprātīgajam" datora pulkstenim) viņš apēd pēdējo kumosu no maltītes, kuras saturs varētu liecināt, ka tās ir saucamas par brokastīm, un, skaļi izsaucies "Превед!", viņš izņem no ledusskapja jogurta iepakojumu, kuram atzīmēta šodiena kā pēdējais patēriņa termiņš. Pa māju viņš pārvietojas puskails, jo termometrs rāda 26,1 °C, un laiku pa laikam ielūkojas kādā internetbankā, ne aci nepamirkšķinot par gandrīz aizmirstām parolēm, un mirkļa vājības vadīts, viņš pārskaita visu (pasvītroju: visu) naudiņu, kas ienākusies par haltūriņu, iekš bankas kontiņa, kur jau glabājas cita nebalto dienu naudiņa. Tas laikam viss. Tagad varat iedomāties, ka jaunais cilvēks kasa pakausi (uz mirkli aizdomādamies par mūžseno jautājumu - vai izkritušie mati atjaunojas) un apsver domu apģērbties un doties uz pusdienām pie vecākiem.

Ak jā, jaunais cilvēks vēl vēlējās piebilst, ka viņam aiz loga kūst sniegs un no tā spraucas ārā pirmie opelīšu vraki, mļe.