Neko daudz nezinu par to Auroru, kuru jūs te pēdējā laikā apdziedat, bet šodien uzzināju, ka viens no viņiem ir man radinieks. Aiz kājas pievilkts gan ir, bet tomēr — likumīgs radinieks. Ačgārnā svarīguma secībā tam jāpiebilst, ka par to uzzināju, viesojoties pie cita, miesīga radinieka, kas nesen ieradies priecēt mūs visus šai saulē.

Viens no 100 iemesliem, kuru es tūlīt tikpat eleganti aiz kājas pievilkšu pārējam sarakstam par iemesliem, ka'pēc man patīk dzīvot šeit, tagad, kad esmu iegādājis auto un beidzot savedis to tehniskā kārtībā (publiska pateicība iziet manam tēvam par atbalstu), es šodien braucu mājup no Rīgas un domāju, forši, tagad varēšu laimīgs braukāt starp Rīgu/Latviju un Tartu. Vārdsakot, iemesls: man tak patīk braukt.

Drīz varētu meitai mācīt braukt pa kādām lauku pļavām, lai tak aug īsta tēvameita. Tas tā, vēl ir laiks, bet lai tik sāk. Tikmēr viņa rosina tēvā lepnumu, mācoties lasīt un rakstīt, skaitīt un rēķināt, un augot par bilingvālu cilvēku.

Atgriežoties pie otrā punkta un turpinot aiz matiem pievilkt lietas pēc saviem ieskatiem, ielēju sev glāzītē/krūzītē pārpalikumus no Halovīna pasākuma dzērieniem — biju ietrāpījies tematiskā pasākumā, igauņiem, kā zināms, ņabi sauc par viin, līdz ar to Haloviin pasākuma tēma tika modificēta uz (pipra)viin, un tad nu panesās. Starp citu, lūk, tematiska bilde ar jūsu padevīgo kalpu:
( bilde )

Oriģināli es biju pasākumā ieradies bez tās Dārta Veidera maskas, tik tādā kraukļa tērpā, bet nu pasākuma gaitā... Jā un, protams, ievērtējiet igauniski lielisko humoru uz tāfeles pasākuma namatēvumāšu dzīvoklī — kur nu vēl igauniskāk pajokot par krievu valodu?

Vai man ir vēl kas sakāms? Domāju, ka ir. Ielejiet sev, izejiet varbūt uzpīpēt, pēc starpbrīža sekos turpinājums.

Turpinot apcerēt, ko tādu varētu pastāstīt, piebildīšu, ka vakar aizsēdējos pie brāļa, kurš ticis pie starptautiskas draudzenes, tā nu vakars/nakts pagāja aizraujošā trijstūrveida komunikācijā čatā ar abiem jauniešiem. Rīts gan bija pagrūts, jo brāļa piedāvātais amerikāniskās izcelsmes alus bija nevien fašistiski cūcisks, bet arī nejēdzīgi stiprs un rīta galvassāpes rosošs.

Šķiet, es gribēju kaut ko par zinātniekiem stāstīt, bet ko?

Parunāsim par eksistenciāliem jautājumiem.

( video tematisks )

Ja rīt pēdējā stundiņa klāt, vai varēsi teikt, ka esi dzīvi piepildījis ne vien sev, bet arī citiem, valstij? Var skraidīt kā vāvere ritenī, var taisīt biznesu un pārdot bulkas, bet kas paliek pēc tam?

Šovakar cita starpā nejauši nokļuvu kādā autoservisā, kur ārpus darbalaika vīri liek kopā bezceļu transportlīdzekli kādai ekspedīcijai (eh, vajadzēja pierakstīt), uz tādu dzīves piepildījuma variantu arī es varētu parakstīties. Šis gan tagad ir laiks, kad apdomāt savu ieguldījumu sabiedrības, Latvijas izaugsmē.

Pa laikam domājot par opcijām, ko darīt tālāk dzīvē, vienmēr gribas piedomāt, bet kas būs pievienotā vērtība, vai es būšu apmierināts ar dzīvi.

Daļu savu trūkumu un kļūdu apzinos, bet nereti atceros kādu dzērušu sarunu kādā vasaras naktī, kad nekurienes vidū Igaunijas salās satiku kādu Latvijas latvieti, vārdu neatceros un nevarētu teikt, ka mēs būtu šķīrušies kā draugi, bet pavilkos uz viņa argumentu, ka īstens latvietis ir tikai tas, kurš dzīvo Latvijā, kaut urla, kaut nodokļu nemaksātājs, kaut netolerances iemiesojums. Ik pa laikam par to domāju un, lai gan argumentu saprotu, īsti nevaru tam piekrist, kaut vai robežu relativitātes dēļ (skaidrs, ka laika gaitā tās mainās; vai Abrenes latvieši vairs nav īsteni latvieši?), kaut vai valstiskā statusa dēļ (vai Padomju Savienībā dzīvojot, svešai varai kalpojot, mūsu vecāki nebija latvieši?)