Parunāsim par eksistenciāliem jautājumiem.

https://www.youtube.com/watch?v=LJE9kZ1ELgw

Ja rīt pēdējā stundiņa klāt, vai varēsi teikt, ka esi dzīvi piepildījis ne vien sev, bet arī citiem, valstij? Var skraidīt kā vāvere ritenī, var taisīt biznesu un pārdot bulkas, bet kas paliek pēc tam?

Šovakar cita starpā nejauši nokļuvu kādā autoservisā, kur ārpus darbalaika vīri liek kopā bezceļu transportlīdzekli kādai ekspedīcijai (eh, vajadzēja pierakstīt), uz tādu dzīves piepildījuma variantu arī es varētu parakstīties. Šis gan tagad ir laiks, kad apdomāt savu ieguldījumu sabiedrības, Latvijas izaugsmē.

Pa laikam domājot par opcijām, ko darīt tālāk dzīvē, vienmēr gribas piedomāt, bet kas būs pievienotā vērtība, vai es būšu apmierināts ar dzīvi.

Daļu savu trūkumu un kļūdu apzinos, bet nereti atceros kādu dzērušu sarunu kādā vasaras naktī, kad nekurienes vidū Igaunijas salās satiku kādu Latvijas latvieti, vārdu neatceros un nevarētu teikt, ka mēs būtu šķīrušies kā draugi, bet pavilkos uz viņa argumentu, ka īstens latvietis ir tikai tas, kurš dzīvo Latvijā, kaut urla, kaut nodokļu nemaksātājs, kaut netolerances iemiesojums. Ik pa laikam par to domāju un, lai gan argumentu saprotu, īsti nevaru tam piekrist, kaut vai robežu relativitātes dēļ (skaidrs, ka laika gaitā tās mainās; vai Abrenes latvieši vairs nav īsteni latvieši?), kaut vai valstiskā statusa dēļ (vai Padomju Savienībā dzīvojot, svešai varai kalpojot, mūsu vecāki nebija latvieši?)