Apmēram dienas jautājums:
"cik nenormālas ir maximas datorpeles?"
(iz pajautaa)

Beidzot uzradies darbs (apnikusi jau bija tā sausā sezona), toties tagad nāk no malu malām, spēj tik rakstīt kalendārā, kas ir kas.

Šorīt bija preses konference. Bez ČP jau nekādi. Morāle: jāaudzina sevi stingri norunāt ar moderatoriem un organizatoriem visas svarīgās detaļas, lai nesanāk "kā parasti". Ar pirmajiem — cik daudz kurš runās, kad runās (un lai neaizmirst par tulku); ar otrajiem — kur būs sēdēt; kādi būs būt mikrofoni utt.
Es vēl tikai mācos šo konkrēto aroda specializāciju, bet ir forši.
Tā kā šo konkrēto japāņu filmu zvaigzni Kaori Momoi līdz šim nepazinu (tb nebiju iepazinies ar viņas darbiem), nebija arī nekāda mulsuma runāt kā līdzīgam ar līdzīgu cilvēkam ar cilvēku, sēdēt blakus un tā. Bet ļoti jauka lēdija.

Kad pēc preses konferences tulkoju kādu individuālu interviju kājās stāvot, pieķēru sevi, ka neviļus esmu sarāvies - jo tie japāņi tak visi tik maziņi! (Tas nekas, ka savu draugu kompānijā es parasti neesmu no garākajiem.)

Visādu šādu un citādu pasākumu iespaidā vakarnakt atkal neizgulējos un šodien atkal biju apņēmies iet laicīgi gulēt pēc visu vajadzīgo e-pastu nosūtīšanas, bet tā vietā es atkal sēžu, saslējis kājas gaisā, un pulkstenis ir jau pāri diviem. Labi gan, ka rīt no rīta nekur nav jāiet, lai gan modinātāju tāpat nebūšu atslēdzis (mana apņēmība noregulēt ikdienā normālu rīta celšanās režīmu ļoti, ļoti lēni īstenojas, lai gan ne bez mokām).

Ja jau vienā ierakstā tāpat ir samests viss, gandrīz viss, tad iemetīšu vēl vienu rubriku — "dienas jaunvārdi" ir "jobads" ((c) laikam rasbainieks, var lasīt gan latviski "juobads" ar apaļo, plato (kā galu galā sauc to "uo"?), gan angliski kā "džobads") un "bnesis" (pārrakstīšanās variācija par tēmu "besis", tikai vēl neesmu izdomājis, ko tas nozīmē).

Es te sāku rakstīt komentāru vienā cibā, bet tā aizdomājos, ka ieskrējos un uzrakstīju ierakstu, mazliet plašāku par komentāru.

Mobilie telefoni kaut kā neviļus ir "ieaudzinājuši" paražu pieteikties pirms ierašanās: "čau, kur tu esi? es te netālu no tavām mājām, pēc pāris min būšu, ok?". Pirms mobilajiem tak bija baigais apgrūtinājums meklēt telefonu, lai pieteiktos.
Atceros vienu tādu gadījumu, pāris gadus pirms mobilie parādījās visiem (un tas bija laikā, kad mums "jūra bija līdz ceļiem") — divatā ar labāko draugu izdomājām, ka gribas ēst, un vienkārši nekaunīgi apstaigājām visus tuvākajā rajonā dzīvojošos draugus, lai pie viņiem visiem mājās bez maksas paēstu. :)
Atceros arī citu gadījumu no tās pašas trakās jaunības. Biju samīlējies vienā meitenē (kā jau parasti sākas tādi stāsti), un trakoti vajadzēja braukt pie viņas ciemos. Tikai nezināju neko, ne kur viņa dzīvo (miesta nosaukumu zināju gan — Garkalne), ne viņas telefona numuru — man šķiet, ka viņai mājās nebija arī stacionārā telefona. Labi, ka zināju viņas vārdu! Iekāpu autobusā viss tāds samīlējies, un tik braucu cauri mežiem, kur pirmo reizi mūžā braucu. Galapunktā izkāpu bez mazākās nojēgas, kur esmu, kurp iet. Apstaigāju visas tuvākās mājās (tagad nāk atmiņā, ka toreiz man bija aprakstoša, vispārīga informācija par viņas dzīvesvietas atrašanās vietu), neko pazīstamu neatradu. Noskaidroju, ka tai reģionā ir divas apdzīvotas vietas ar nosaukumu Garkalne, apmēram 5 km viena no otras. Un tad man nekas cits neatlika, kā doties uz otru Garkalni. Lieki piebilst, ka itin neapdomīgi biju turp devies ar pēdējo autobusu (no dažiem retajiem autobusiem, kas vispār turp gāja). Tad nu šī stāsta turpinājumā, kad jau sāka krēslot, devos vairāku kilometru pārgājienā cauri mežiem, pa slideniem ziemas ceļiem, līdz nonācu pie bezcera un Vidzemes šosejas. Tā bija mana pirmā reize, pirmā stopēšanas reize.