Es te sāku rakstīt komentāru vienā cibā, bet tā aizdomājos, ka ieskrējos un uzrakstīju ierakstu, mazliet plašāku par komentāru.

Mobilie telefoni kaut kā neviļus ir "ieaudzinājuši" paražu pieteikties pirms ierašanās: "čau, kur tu esi? es te netālu no tavām mājām, pēc pāris min būšu, ok?". Pirms mobilajiem tak bija baigais apgrūtinājums meklēt telefonu, lai pieteiktos.
Atceros vienu tādu gadījumu, pāris gadus pirms mobilie parādījās visiem (un tas bija laikā, kad mums "jūra bija līdz ceļiem") — divatā ar labāko draugu izdomājām, ka gribas ēst, un vienkārši nekaunīgi apstaigājām visus tuvākajā rajonā dzīvojošos draugus, lai pie viņiem visiem mājās bez maksas paēstu. :)
Atceros arī citu gadījumu no tās pašas trakās jaunības. Biju samīlējies vienā meitenē (kā jau parasti sākas tādi stāsti), un trakoti vajadzēja braukt pie viņas ciemos. Tikai nezināju neko, ne kur viņa dzīvo (miesta nosaukumu zināju gan — Garkalne), ne viņas telefona numuru — man šķiet, ka viņai mājās nebija arī stacionārā telefona. Labi, ka zināju viņas vārdu! Iekāpu autobusā viss tāds samīlējies, un tik braucu cauri mežiem, kur pirmo reizi mūžā braucu. Galapunktā izkāpu bez mazākās nojēgas, kur esmu, kurp iet. Apstaigāju visas tuvākās mājās (tagad nāk atmiņā, ka toreiz man bija aprakstoša, vispārīga informācija par viņas dzīvesvietas atrašanās vietu), neko pazīstamu neatradu. Noskaidroju, ka tai reģionā ir divas apdzīvotas vietas ar nosaukumu Garkalne, apmēram 5 km viena no otras. Un tad man nekas cits neatlika, kā doties uz otru Garkalni. Lieki piebilst, ka itin neapdomīgi biju turp devies ar pēdējo autobusu (no dažiem retajiem autobusiem, kas vispār turp gāja). Tad nu šī stāsta turpinājumā, kad jau sāka krēslot, devos vairāku kilometru pārgājienā cauri mežiem, pa slideniem ziemas ceļiem, līdz nonācu pie bezcera un Vidzemes šosejas. Tā bija mana pirmā reize, pirmā stopēšanas reize.