|
|
|
Decembris 22., 2024
tipa75
 | 06:56
Pamodos neparasti moži, neparasti agri. Nu, nav jau nemaz Tik agri, vien pusstundu agrāk, kā katru dienu. Palaidu suni pagalmā pačurāt. Viss Āgenskalns vēl kluss. Tālumā kaut kur dzied strazds. Īsas aprautas skaņas. Bet strazds, Patiešām dzied. Ziemas saulgriežos, kad ārā ir plus 3 grādi. Šitik silta ziema, laikam, ir pirmo reizi manā mūžā. Silta un smaga. Dēļ tās bezgalīgās tumsas. Neizsakāmi i;gojos pēc sniega, gaismas un sala. Nu kaut vien kādi mīnus pieci būtu. Bet, lai daba aizietu gulēt, nevis manas rozes joprojām pumpuros un ceriņa resnie pumpuri zaļotos, kā uz plaukšanu. Man traucē un uztrauc šī dabas kārtības nekārtība. Šķiet, tā ietekmē visu dzīvo radību tādā nepasakāmā veidā. Nav tā kā jābūt.
|
Decembris 21., 2024
krii
 | 10:33
Aleluja, šodien ir tā diena, kad varam skaidri zināt: šogad vairs tumšāk nebūs.
Gaišāk gan arīdzan nē. Saulgriežu īpatnība ir lēna skalošanās sinusoīdas bedrē (vai tikpat lēna zvāļošanās uzkalnā). Tāpēc man ekvinokcijas ar savu spraigo dinamiku patīk labāk.
(Mani gaida milzīgs steidzamu darbu saraksts, bet es prātoju, vai nevarētu kaut kā paslēpties no erīniju visuredzošajām acīm un pārlasīt kādu vecu, ziemai piedienīgu grāmatu. Piemēram, kaut ko no Umberto Eko.)
|
ciruleens
 | 06:09
Visu laiku notiek kaut kādas sajūtas, kuras gribētos pierakstīt, bet nekādi nesanāk un tad nu viņas dzīvo manā galvā, līdz brīdim, kad kļūst pilnīgi nesvarīgas. Tad ir mazliet žēl, ka nav sanācis pierakstīt tieši tad, kad viņas bija aktuālas. Šis skrējiens ar dzimšanas dienām, Ziemassvētkiem, Jauno gadu, braukšanām šurp un turp, ciemiņiem un radiniekiem, labām un sliktām ziņām ir padarījis mani drusku neirotisku. No asarām līdz smiekliem ir viens solis turp vai atpakaļ, regulāri aizkrīt ausis, jo asinsspiediens, un pacietība tolerēt bullshitu ir tuvu nullei. Piezīme pašiem sev, ka šī ir vienīgā lielā dzimšanas dienā, ko puikam šeit svinēsim. Būs 40-50 viesu, no abām vīra šķirto vecāku pusēm, pirmā šāda tikšanās kopš viņi izšķīrās pirms 20(?) gadiem. Ir milzīga kaudze ar dekorācijām, jau divas dienas tiek gatavots un reizēm es tiešām nesaprotu, kam šis viss ir vajadzīgs. Vakar dzimšanas dienu nosvinējām mazajā ģimenes lokā un bērns bija sajūsmā par iespēju pūst nost svecīti, kura visu laiku atdzīvojās.
Bonusā vīra brālēna sievai vakardien atnāca vēža diagnoze. Vīra mammas ģimene šeit ir liela un tuva, tāpēc tas ir milzīgs trieciens visiem. Nezinu, kā izvērtīsies šī atkal satikšanās, ja gandrīz puse ģimenes šobrīd regulāri raud, citi streso par to vai ir nopirkts pietiekami daudz salami un vīra tēva puse, aij, es pat nezinu, ko viņi domā. Viņi šajā visā ir tie smalkie ļaudis, kuri vienmēr ir bijuši bagāti un vīzdegunīgi un kuriem nekas šeit tāpat nepatiks un tas būs redzams sejā.
Ohh well...
|
inese_tk
 | 00:38 - decembris
Viss liekas nepareizi un es pati jūtos nepareiza. Un vāja un apdraudēta. Daudz trauksmes. Pagājšnedēļ ļoti sadirsos ar savu iekšējo pieaugušo. Viņš mani “piečakarēja”. Tāpēc nespēju viņam šobrīd uzticēties. Bet bez iekšējā pieaugušā nav iekšējās drošības sajūtas. Akūti gribas kaut kādu atbalstošu ārējo drošības sajūtu. Bet nav. Un es jūtos nepareiza un nejūtos pelnījusi. Un dusmojos uz sevi, ka tā jūtos - nepareiza, vāja, trauksmaina un nepelnījusi un vēl sadirsusies ar iekšējo pieaugušo. Un dusmojos uz sevi, par to, ka dusmojos uz sevi.
Negribas būt vienai, jo liekas, ka tā grimstu dziļāk kaut kādā pelēkā voidā. Bet komunicēt arī negribas - man nav vispār nekāda outputa. Gribas bēgt un pazust un nebūt, bet ar sajūtu, ka kāds mani tomēr meklēs un atradīs un es būšu drošībā. Bet kurš gan?
Vajadzētu salabt un atgūt ticību savam iekšējam pieaugušajam, droši vien tas ir reālistiskākais risinājums. Bet šķiet tik neiespējami. Viņš pieļāva, ka esmu ievainojama un arī tieku ievainota. Un viņa loģika un mēģinājumi mani nomierināt izrādījās meli un muļķības. Man negribas ar viņu runāt. Kaut kādai ļoti lielai un senai vātij ir norauta krevele un rētaudi. Apakšā izrādās ir trauksmes nekroze un strutas. Teorētiski - iespēja iztīrīt un sadziedēt, bet es nejūtu sevī kapacitāti tam, man nekā nav. Un paralēli jau visu laiku notiek arī visa pārējā dzīve, kurai man jau nebija kapacitātes vēl pirms šīs iekšējās drāmas.
Par daudz tumsas. Tumšākā nedēļa gadā. Es nesaprotu, uz kuru pusi ir izeja. Tāda vispār ir? Es vispār neko nesaprotu. Viss ir nepareizi.
Garastāvoklis:: jāguļ
Mūzika: vis klus
|
Decembris 20., 2024
tipa75
| 23:34
Jā! Es šovakar svētā vientulībā kapitāli piedzēros. Atzīstos. Neliedzos. Un, protmas, es esmu svētā panikā, kamēr mana jaunkundze nav mājās.
|
aborigens
 | 21:36
Tu ne quaesieris, scire nefas, quem mihi, quem tibi finem di dederint.
|
lasitajs
| 18:36
Gaidu no Gata pirmo miksu. O, the tension!
|
punkts
 | 17:32
-vai gejiem ir asakas?
-viņi varētu būt geji.
|
punkts
| 15:07
Kas tas par ievadu, šlāpins palicis vecs un dumjš? Neturpināju lasīt. Cilvēki mani trigerē jau savlaicīgi.
|
virginia_rabbit
 | 14:22
jautājums nemainās:
"Kāpēc jāskatās uz svecēm, nevis šķiltavām?"
|
barbala
 | 11:26 - par to, kas tiešām paliek pāri
Tiešām un ļoti- Andras N. dienasgrāmatu grāmata ir viens no labākajiem notikumiem oriģinālliteratūrā (?) sen pa ļoti ilgiem laikiem.
Ja varētu, es šobrīd neko citu nedarītu, saritinātos un lasītu kā šī mazā un mūžam tehniski vecā ciba,
cilvēki un laiks tajā kļūst pat literatūras, nē, dzīvošanas pieminekli vai atskaites vietu. Tas vis nav nekāds augšālejā kripto. Tīrs, stabils zelts, virs laika.
|
punkts
| 06:19
Pastāstiet man, kā čalis ar hipertrofētu empātiju dont care about anybody.
|
Decembris 19., 2024
az
 | 23:35
aizveru acis un atkal esmu uz ceļa, un piepeši asajā līkumā pazūd asfalts, ir tikai ledus, mēģinu bremzēt ar motoru, braucam taisni grāvī, metu riņķī, braucam uz pretējo grāvi, griežos prom, bremzēju, apstājamies grāvja malā. klusums. blakussēdētājs sāk smieties. esot bijis episki. aizmugure turpina klusēt. atlikušos 20km slīdam uz 20km/h klusumā.
|
rkktzd
 | 12:23
man liekas, to kā mums ir ar Inesi nav iespējams saprotami paskaidrot nevienam, kurš nav tādā pašā mindsetā un situācijā - t.i. nevienam. no līdzcilvēkiem joprojām fokuss ir uz šķiršanos lai gan patiesībā mērķis ir saglabāt un nesapist to, ka esam satikušies, tātad, par satikšanos. vienam ar otru un beidzot arī pašiem ar sevi.
|
Decembris 18., 2024
|
|