|
|
|
Maijs 21., 2013
pajautaa
[osinsh]
 | 11:07 - ēstuves
Aye!
Kādam nav zināmas labs ēstūzis Vīlandes ielas rajonā? Skola, old-school ēdnīca, kur par saprātīgām cenām var apēst kartupeļu biezputru ar kotletēm.
|
pajautaa
[markizs]
 | 10:57 - Pašvaldību vēlēšanas
Ir iespējams nobalot pašvaldību vēlēšanās no ārzemēm? Vai arī citā datumā?
|
antons_v
 | 10:39 - "Brrrrrrrr!"
Šodien sēžu mājās un esmu aukle. Puika pamodās ap 9:30, palaidu viņu vienā pamperā un krekliņā paskraidīt pa māju. Iedevu D vitamīnu. Viņš apēda 2/3 banāna, gabaliņu rupjmaizes un šķēli tomāta. Pazerties uz taisīju zāļu tēju ar medu, kuru viņš jau gandrīz izdzēris.
Pēc tam nomazgāju dibenu un uzvilku jaunu pamperu, kā arī harēmbikses (dāvana no onkuļa, kurš pagājšvasar bija Indijā) un sandales. Fonā klausamies LR1.
Kamēr es ieklabinu cibā, viņš skraida ap galdu, revidē manu papīrgrozu un skatās uz to, kā gar logu traucas mašīnas - "Brrrrrrrr!"
|
lemurs
 | 10:08
tā. arī pirmais šīsvasaras zalktis ir satikts. iegāju atvērt siltumnīcu, un šis smuki gulēja dillēs. (tradicionāli pirmo parasti satieku aptinušos bazilikam.) skaists.
|
dienasgramata
| 09:55
APOLLO. Laikraksts norāda - nav izslēgts, ka topošie absolventi varētu paši sev izdomāt diagnozes un pārliecināt par tām arī ārstus – ka, piemēram, uztraukumā reibst galva, trūkst elpas un nevar padomāt. Organiska trauksme, viegli kognitīvi traucējumi, garastāvokļa vai personības traucējumi, neprecizēta reakcija uz smagu stresu un citi - ārsti atzīst, ka šādas kaites nav viennozīmīgi pierādāmas.
|
maya
 | 09:47
Vakar pēcpusdienā sēdēju baisās un necaurredzamās krusas vētrā. Turklāt nejauši atvēru mašīnas augšējo lūku un tā gāzās pār manu galvu smaga un auksta.
Vakar vakarā atklājām peldēšanas sezonu. Peldējām ilgi un laimīgi. Bērns šļakstījās un ķēra kurkuļus.
Šodienu sākām ar atgriešanos peldvietā. Pirms mums bija ieradusies tikai cekulainā pīle. Un retas lietus piles.
Plānoju iet ceriņos.
|
eermaniitis
 | 08:51 - laika zīmes
the doors mirst no vecuma - dožiļi
|
jojo
 | 07:44
dzeru kafiju, mēģinu sakārtot savu galvu un izpeldēt šajā krastā ar dienas plānu, bet manā galvā šobrīd zāģu skaidas. nu, nekas, vēlāk.
|
ernuerna
| 08:00 - ka'tev pērkons
vakar starp 100 visiem darbiem, kas sirreāli peldēja pāri visam nedēļas nogales kosmosam'bl**, gadījās pa darba darīšanām ātri aizskriet līdz Liepājai un atpakaļ uz Rīgu. Atceļā daba piedāvāja izcilu skatu - pa centimetram izbaudīt iebraukšanu stihijā. Man kā stihiju cienītājai dzīvē maz ko vairāk vajaga pilnai laimei. Tūlīt aiz Grobiņas TAS sākās. Žmiedz uz saviem dienišķajiem 120 un ekstāzē vēro, ka brauc iekšā negaisā. Zibeņi vispirms tur kaut kur, priekšā, visā savā krāšņumā. Tad maina savu struktūru un faktūru, un vienā brīdī pamani, ka gaisma ir jau virs galvas. Un tās krāsas! Visu toņu pelēkmelnie un tumšzilie tik fantastiski mijas ar tūkstošzaļajiem, kas uz zemes un mežos. Un rapša lauks sirreāli koši dzelteni bliež tam visam pa vidu. Un tad sekundes laikā gāž baltu. Nu tā, ka NEKO nevar redzēt. Lēnām čunčinu tālāk un sajusmā klusēju.
Netālu aiz Grobiņas Rīgas virzienā posms ar ceļu remontiem. Tādiem, ko regulē ar mazajiem stacionārajiem luksoforiņiem. Mazliet mazāk jau gaž baltu, bet skarbi vēl ar vien. Piečunčinu klāt, zaļš, tātad mana josla var braukt. Esmu vienīgā braucēja savā virzienā. Vēl kaut kāds čalis oranžā vestē nomāj, lai braucu. Nu neko, braucu ar'. Gāž, mana ceļa josla uzburbusi, izdangāta grants, ar nogāzi grāvī, rises pilnas ar ūdeni. Blakus josla nožogota, bet tur vēl kaut kādas asfalta atliekas. Lēni un akurāti ripinu uz priekšu ar savu smalko īres bmw, paralēli priekam par stihiju pārdomājot, cik izturīgs pret Latvijas lauku ceļiem visā savā sūrumā ir šis glaunais pilsētas automobīlis. Un tad, lai manās pārdomās ieviestu dažādību, kur gadījies, kur ne - man pretī brauc auto. Tieši pa manu joslu, kurai dega zaļais signāls. Viens, otrs, aiz tiem vairākas fūres. Apstulbstu. Kā? Man taču bija zaļais!! Priekšējā auto vadītājs un blakussēdošo dāmu neizpratnē man māj un liek manīt, ko par mani domā. To vēl visu varētu pārdzīvot, bet nav jau īpaši daudz variantu, kur pabraukt malā...
Pirmie divi auto paspraucas man garām, fūres vienkārši pārbrauc pāri nožogojumam un turpina ceļu pa asfaltēto, pirms tam slēgto ceļa dalu. Jo uzrūgušais grants segums nav izturējis manu manu mīņāšanos, un vēlmi pabraukt mazliet malā ir pārpratis, un nolēmis iesūkt sevī auto labo pusi līdz lukturiem.
Kārpīšanās vienā vai otrā virzienā neko nedod. Ārā gāž, zibens, pērkons. Ik pa brīdim garām čunčina apjukušas kolonnas vienā vai otrā virzienā, izmantojot asfalta daļu, lai man apbrauktu apkārt. Stāvu lietū puķainos svārkos un zamša kurpītēs, dubļainām kājām un, ja nebūtu neliela stresa par to, kas ar auto var notikt, es vienkārši smietos skaļā balsī. Visnotaļ apzinos, ka mana problēma principā nav liela, vajag tikai vēl vienu mašīnu un trosi, un viss būs kārtībā. Dubļi ir mīksti, diez vai mašīnai kas slikts būs noticis. Lieki piebilst, ka garāmbraucēji velta nosodošus un apjukušus, pētniecības akta pilnus skatienus, bet neviens no kungiem nenolemj apstāties. Vicinu savu roķeli un svārstos starp vieglu izmisumu un smieklu lēkmi. Lietus gan ir patīkami silts. Apmēram 22:00
Un tad brauc VIŅŠ. Īsts latviešu vīrietis. Viņš PATS apstājas, pats jautā, vai kas noticis un var palīdzēt. Īsi izstāstu situāciju. Viņš izkāpj no mašīnas, sirsnīgi smejot (bet smiešana tiešām sirsnīga, nevis kā ņirgāšanās) saka: "Labi, ka nelīst", un pats sāk apskatīt, kur "to trosi" pieāķēt. Saku, ka īrēta mašīna, braucu ar to 4. stundu dzīvē. Bet saimnieks bija ierādījis, kur remkomplekti, ja nu kas. Vīrs pats visu izštuko, minūtes laikā āķis ir ieskrūvēts, trose pielikta. Viņš tikai nosaka: "Nu tad es vilkšu tur šķērsām pāri, tu rauj atpakaļgaitā!". Vēl 20 sekundes, un viss ir beidzies. Mašīna kā jauna stāv uz ceļa. Viņš saka "Kāp iekšā, neliedējies!". Noņem striķi, izskrūvē āķi un smiedamies novēl laimīgu ceļu. Mēģinu teikt visādus lielus un sirsnīgus paldiesus, bet vārdi pazūd lietū. Kaut ko skaidrojos, kāpēc viņiem jārāda tā zaļā gaisma, ja īstenībā nedrīkst braukt?! "Nu jā, to es ar' nezinu", viņš nosaka. Viss taču kārtībā. Tas ir tikai normāli - palīdzēt. Gribētos viņu sabučot un apskaut. Viņš pamāj, ielec savā auto un aizbrauc.
Stāvu lietū, laimīgi salijusi un dubļainām zamša kurpītēm. Dzeltenpuķainos svārkos kaut kur pa vidu tam visam rapsim un pērkona negaisam, domās vēlu tam vīram veselību, laimi un visu, ko sirds kāro. Pat pāriet vēlme izrūnīt atbildīgos ceļu remonta darbiniekus.
Bet kopumā:
1) Ļoti patīk braukt ar auto. Bija jau piemirsies. Gribu atkal savu auto.
2) Trauma (šausmu izjūtas, kas parasti pārņēma) asos līkumos ir mazinājusies.
3) Riebums pret grants ceļiem acīmredzot gan tik drīz nemazināsies
4) Ārkārtīga mīlestība pret pērkona negaisu.
|
anna_alendorfa
 | 06:34 - 1908. gada 6. janvāris, svētdiena
Vēl joprojām ārā silts laiks. Viena devos pastaigāties, ļoti gribējās satikt Jegorovu, taču, protams, tas nenotika.
Pēc pusdienām pēdējo reizi iededzām eglītē sveces, pēc tam novācām no tās visus rotājumus. Svētki beigušies!
|
Maijs 20., 2013
jackalope
 | 23:57
dabļeadzajebala tā riebīgā vidusskola, bļeadjajzajebala
|
tjigra
 | 23:37 - vakara pastaiga
4.6km. Suns pēc pirmajiem 3 vilka uz māju :)
|
mana_diena
[savanna]
 | 23:06
Liekas, ka esmu gatava parādīt vienu no savām dienām.
Viss gana vienkārši - diena ir darba diena un noskaņojums labs :)
Bildēts ar telefonu, jo to tak visvieglāk visur paņemt līdzi.
Labrīt! Rīta duša, slapji mati un nedaudz krāsojuma uz sejas...
( Nākamās )
|
dienasgramata
| 23:03
APOLLO. Katrai pasaules valstij ir savas sabiedrības veselības prioritātes. ASV tā ir aptaukošanās epidēmija, Brazīlijai– narkomānija jauniešu vidū, Taizemei– notekūdeņu sanitārija, Japānai– psihosomātiskas bailes no zemestrīcēm un nukleāras katastrofas, Latvijai– bērnu un jauniešu alkoholisms un smēķēšana.
|
|
|
