izstāsti man stāstu, ceļiniek
mums tolaik bija ap 17, man 16 un kamrādam arī, bija barikādes un visa rīga dūmoja kā 18 gadsimtā

spiešanās caur akmens krāvumiem, lai tiktu vecrīgā

ugunskuri ar slapju malku vairāk dūmoja kā dega

rādio ne ērģeļu skaņas doma baznīcā, bet pie ieejas ne sveces ne mirres, bet štovēti kāposti un sardeles .... tā garša vēl tagad jūtama - uz saktas stūra pirmais satelītšķīvis un cnn padomju ļaudīm pa tv nevis kasetēs, un uss henrijs fords bombardē irāku - gaisā ceļas f16 vai 14 vai kas tamlīdzīgs, ir dūmi no tvaika katapultas


pa nakti aizklīdām līdz ministru kabinetam, tur no busiņa žāvētas vistas dalīja ... padomju laikā ... žāvēta kūpināta vista .... nu moins - tās vērmanes dārzā uz soliņa notiesājām

ceļš tālāk uz zaķu salu ... viss kājām, pilni tilti fūru sadzīti, uz zaķu salas spēlē volejbollu naktī, ugunskuru un laternu gaismā .... ugunskurs nekurās, tik dūmo, grozi kā gribi

dodamies mājās uz iļģuciemu, ir divi naktī, mājās būsim ap pusčetriem .... rīt uz skolu

kā tie padlaika apavi izturēja, tā lielākā hohma


bet tas nav stāsts, tas tikai passtāsts, redzēju tos krievu švaļus uz btr- iem doma laukumā 90. ... rokās kalaši sēž uz bruņām ... bet bailes ko juta šamie sajutu pat es, kā šamie raustās, tikai viena kustība un cilvēki viņus plikām rokām sarautu gabalos