12. diena pēc
Šodien apmierinju vīrieti: bērnam sanāca "kantainie burbuļi", nu tie no kuriem bērns paliek stīvs kā uz iesma uzdurts un bļauj nelaimīgi, un es bērnu nomierināju pāris minūtēs. Sašūpoju, pārtinu, paglaudīju, pamasēju, parunāju ar viņu, pabaroju ij bērns apmierināts.
Mana dzīve tagad sastāv no periodiem starp ēšanām. Esmu paskatījusies bildītes jaunajā FHM žurnālā, esmu aizgājusi uz labierīcībām, esmu bijusi 2 reizes pie upes (pateicoties tam, ka jāiet staigāt ar maziņo), vienu reizi izbraukusi no mājas uz dušu un veikalu, un barojusi, barojusi, barojusi, barojusi, barojusi un darījusi visu citu, kas saistīts ar maza, mīļa puisēna apkopšanu. Vēl nejūtos iegājusi šajā ciklā, vēl ne visai orentējos tajā kas notiek, līdz vājprātam tracina tas, ka viss neatrodas savās vietās, ka nezinu kur atrodas man vajadzīgās lietas, ka tas darbs nepadarīts, tas un vēl šis darbs... un gulēt gribas. Un gulēt ir mans pienākums: pienākums pret bērnu un pret sevi.
Cenšos nepierast runāt "mēs paēdām..., kāda mums kakiņa..." ... un vispār cenšos nekļūt pilnīgi bērna pārņemta, kaut gan kaut kas manā galvā notiek. Bērna vajadzības tagad ir daudz svarīgākas par citu manu tuvinieku/draugu vajadzībām, krasāka palikusi starpība starp svarīgo un nesvarīgo (palicis viegli izmest mantas), esmu palikusi tiešāka un vienaldzīgāka (man slīpi ko citi par mani domā).

Agrāk, saskaroties ar maziem bērniem, domāju, ka man būs problēmas runāt bērnam tās pilnīgās muļķības ko runā māmiņas, es maldījos. Es domāju, ka es neatradīšu kontaktu ar bērnu, es maldījos. Puikāns izrādījies prātīgs, mierīgs, patstāvīgs. Var jau būt ka es, kā tipiska māmiņa, idealizēju savu bērnu, bet es nevaru savādāk. Kad izdzirdēju pirmo reizi sava bērna balsi, nopriecājos ka tā ir diezgan klusa un saprotama. Tagad, kad maziņais tās pāris reizes paceļ balsi, tajā skaidri saprotams, ko maziņais grib teikt. Nekā nesaprotama. Tā ir lieliska sajūta, kad maziņais pavēris savas pelēkās acis pēta manu seju tā nopietni, mierīgi, uzmanīgi. Ir lieliska sajūta, ka es varu nomierināt bērnu, es varu izdarīt tā lai bērns "ieklausās" manī...
Es gribu izbaudīt šo laiku jo ar katru dienu maziņais aug, aug acīmredzami - rāpulītis, kas aizvakar bija par lielu, šodien ir tieši laikā, katru dienu puikam patīk būt nomodā ar vien ilgāk... un ar katru dienu maziņais izskatās arvien resnāks un mazāk aizsargājams. Man atnesa drēbītes, kurās tagadējo maziņo var ietīt reizes 2-3, bet tās jau būs laikā pēc mēnešiem 2-3.

Es jau iesmeju: nākošais spēles līmenis, jauna misija... expierence, new skills.