Atkal man manā galvā ir tikai un vienīgi suicidālas domas aiz nebeidzamās šīs pasaules bezjēdzības un stulbuma. Šoreiz aizsvilušās dēļ vairāku...nē...visu manā dzīvē man tuvāk esošo indivīdu pilnīgā infantīlisma rīkojoties ar naudu. Kas tas par idiotismu ka cilvēkam, kurš saņem nedaudz vairāk par minimālo algu, ir jāziedo viss savas algas atlikums lai palīdzētu uzturēt citus cilvēkus? Un es nesaprotu kur viņi liek to naudu, jo teorētiski jau viņiem pašiem vajadzētu būt bagātākiem par mani, bet kaut kā viņiem tā nauda vnk izplēnē.
Bija laba sajūta fantazējot ka vienā momentā es vnk nopofigotu, neko nesagatavotu, neko nepateiktu, vnk aizietu, izlektu priekšā vilcienam. Tomēr laikam pirms darīt to es varbūt iemācīšos būt auksts aprēķinātājs, kurš par citiem nerūpējas.
Man jau mēnešiem atpakaļ vajadzēja būt jaunam datoram un monitoram, bļa.

Pašreizējais garastāvoklis: suicidal

Konkrētāk par to kas man kārtējo reizi neapmierina.
Īsumā:
Šobrīd esmu atjaunojis kontaktus ar savu ex-. Kontakta līmenī, ne vairāk, šai joprojām tiek uzturētas attiecības ar viņas virtuālo boyfriendu ar kuru pēc gada ievāksies kopā dzīvot un taisīs ģimeni un apprecēsies un blā, pilnīgs bullšits - bet kas gan es esmu lai spriestu. Šobrīd arī man ar viņu ir tādas "dod un neprasi neko pretī" tipa attiecības. Acīmredzot katru reizi kad man kaut ko vajag, kad es kaut ko vēlos, tad es viņai tikai traucēju un viņa paliek nedaudz neapmierināta. Nu pie tā ir pierasts un laikam jau mani tas vairs arī nefāzē. Galvenais ka es varu kaut nedaudz nosist savu vainas apziņu un paturēt pie saitītes manas pusmirušās cerības, kurām nav nekāda racionāla pamata. Bet vienalga es esmu pilnīgs lohs, es zinu, ka man nevajadzētu nemaz ar viņu, ņemot vērā viņas attieksmi, runāt, vēl jo vairāk pakļauties viņas iegribām, ka man vajadzētu izvēlēties citu ceļu un vismaz būt pašam par sevi. Es to visu saprotu un saprotu kamā balstās manas jūtas pret viņu, es saprotu kā tās ir veidojušās un cik primitīvas tās ir. Bet es nevaru tām tikt pāri un neko tur nepadarīsi. Es pārāk labi zinu viņas pozitīvo pusi (nu negatīvo arī, tiesa) un tā man liek turēties pie viņas. meh.
Ģimene kā ģimene vienmēr. Bezjēdzīgi, neviens mani neklausa, nevienam nav naudas, neviens man nevar palīdzēt, man jāpalīdz visiem pret viņu gribu. Vienīgi manos spēkos nav pat nevienam palīdzēt, jo es joprojām neko īpaši daudz nepelnu.
Jā, par darbu...šobrīd neesmu apmierināts, jo neadekvātas prasības un priekš tādām nesamērīgi zema alga. Un viss liecina ka darba vietā uz nākotni plānojas tikai vēl absurdāki apstākļi. Augustā būs gads, tāpēc intensīvi domāju kā lai to risina - respektīvi kādu lai citu darbu meklē? Problēma tāda ka no telefona operatora vietas lielas izaugsmes uz augšu nekur nebūs. Īpaši ņemot vērā ka man nav izglītības - man ir tikai pamesta izglītība. Un tehniski man tiešām nevajag diez ko daudz, tikai tik, lai es varētu dzīvot. Lieta tikai joprojām ir tāda, ka ja tu dzīvo tā, lai izdzīvotu, tad tas tev negarantē absolūti nekādu nākotni un pie mazākā sīkuma tava dzīve ir pēkšņi, negaidīti un sāpīgi beigusies.

Nākošais pirkums pēc tam, kad apgreidošu datoru - ierocis. L O L

Pašreizējais garastāvoklis: confused

Tu nesaproti, ka patiesībā tev vajag tikai pasaukt mani, un es būšu tev pie kājas, dot man komandu, un es došu tev savu ķepu vai tēlošu mirušu. Bet pakaļ tevis mestajai bumbiņai gan es neskraidīšu, jo to es varu darīt tikai tad, kad mums abiem sirdī ir miers.

Pašreizējais garastāvoklis: confused

Tikko noskatījos "One Day".
Manas aizdomas apstiprinājas un tā bija mežonīgi slikta doma no manas puses. Nevis tāpēc, ka tā filma būtu bijusi slikta, tā bija samērā ok priekš ar romantiku aizbāztas drāmas, bet tieši tādēļ, ka tā bija skatāma, tā pārāk ļoti parāva mani emocionāli.
Es joprojām esmu tik izpisti salūzis...

Tāpat arī skatīšanās laikā sapratu, ka salīdzinoši, ja kādreiz manas domas par nākotni līdzinājās milzīgam mākonim aizpildītam ar dažādām krāsām, tad tās krāsas ar laiku palika ar vien tumšākas un vienmuļākas, bet tagad tā mākoņa vietā vairs ir tikai palikuši daži brūngani punkti.

Pašreizējais garastāvoklis: frustrated

Jau vairākas dienas moka ēstgriba, nevis izsalkums, bet vēlme pēc kaut kā garda, kas mani apmierinātu. Pagaidām to kaut-ko vēl nav izdevies atrast...sāk palikt žēl naudas...
Vispār jau labi saprotu, ka ar ēdienu es šo vēlmi neaizdzīšu, lai ko arī mani instinkti man teiktu, bet tai pat laikā arī nezinu nevienu citu metodi kā no tā tikt vaļā.
Varbūt drīz pienāks laiks padoties narkotikām. Galu galā, visādi citādi es savu būtību, savu personību un principus jau esmu nodevis, tad kādēļ gan ne? Vienīgi naudas atkal žēl...

Pašreizējais garastāvoklis: hungry

Cik labi ka man ir nolāpīta māsa kas mani, manas brīvdienas rītā, pamodina, lai piekasītos pie tā, ka es jau vairākas nedēļas atpakaļ aizgāju no augstskolas, uzdodot visus tos pašus jautājumus, uz ko es viņai jau skype čatā atbildēju (galvenais ka tieši tādā pašā secībā kā skype čatā). Ar to viņai izdevās jau no paša rīta man sabojāt garastāvokli, pacelt augšā visu to stulbumu, par ko es sevi vainoju un par ko es sevi ienīstu, atkal atgādināt man to, cik ļoti liels neveiksminieks es esmu, un padarīt vēl grūtāku manas ex- aizmiršanu.
Pusmiegā vēl pāris stundas nogulēju gultā pussapņojot scenārijus par to, kā es varētu dabūt savu ex- atpakaļ un kā es varētu atmaksāt saviem vecākiem un vecmammai visus tos līdzekļus, ko viņi manī ir ieguldījuši. Protams, katrs no tiem scenārijiem beidzās ar milzīgu FAIL, jo man variantu vairs nav, Vismaz kamēr es nevinnēšu kādā loterijā lielo laimestu.
Kaut man izejot no mājas no jumta uz galvas uzkristu ķieģelis!
Lohs.

Pašreizējais garastāvoklis: depressed

Pusgads. Joprojām nevaru nafig izdabūt viņu no savas galvas. Viens otrs notikums manā apkārtējā pasaulē arī nevelna nepalīdz un visu laiku kaut kas atgādina par to. Arī datorā ir pārāk daudz fotogrāfiju ar manu dārgo ex- kuras man negribas dzēst, jo zinu, ka vēlāk to nožēlošu, jo tāpat jau esmu izdzēsis ļoti lielu daļu savu taisīto fotogrāfiju ko varbūt kādreiz gribētos apskatīties.
Man vajag ko jaunu ar ko novirzīt manas domas. Kādu laiku darbs palīdzēja, bet tagad jau pie tā esmu pieradis. Deviņas dienas no vietas nostrādāju un ik pa laikam domas aizvirzījās prom no darba.
No pozitīvās puses esmu nedaudz apradis ar domu ka nekāda gulšanās uz sliedēm tuvākajā laikā nesanāks, ka ir nedaudz no sākuma jāsaved kārtībā sava dzīve, jācenšas atmaksāt vecākiem un tad tikai varēs iet pastaigāties pa dzelzceļa līniju vai izmantot kādu no tutoriāļiem nesāpīgai pašnāvībai o.O Respektīvi vēl vismaz kādu gadu jācenšas novilkt un nesabrukt.

Pašreizējais garastāvoklis: melancholy

Un nē, ne sūda es labāk nejūtos valkājot nedaudz krāsaināku/gaišāku apģērbu.
Nu man vismaz tas nav pārsteigums, bet vismaz kārtējo reizi varēšu pateikt, ka man tomēr bija taisnība.

Pašreizējais garastāvoklis: suicidal

Es nevēlos to teikt, jo tad es atzīstu to, cik es patiesībā vājš un bezatbildīgs esmu, bet: es jūtos daudz labāk, kopš ofociāli pametu augstskolu. Kautkādas pastāvīgas rūpes ir izgaizušas no manas zemapziņas un es jūtos brīvs :| Piefiksēju arī ka līdz ar to man diētas īpatnības arī ir mainījušās - vairs neprasās tik daudz saldumus vai ko tādu kas vienkārši būtu bezjēdzīgi garšīgs, bet no kā nebūtu nekāda labuma.
Citādāk nekas nav mainījies un dirsā.

Pašreizējais garastāvoklis: thoughtful

Man vajag iemīlēties.
Nevis attiecības, bet tikai iemīlēties, ķīmisko reakciju smadzenēs, pat sexu nevajag.
Vienkārši lai attīrītu galvu no visa liekā, kas aizķēries.
Kā pie velna lai iemīlas ?

Pašreizējais garastāvoklis: nostalgic

Sūds. Lai sakārtotu māju man uz momentu ir jāatslēdz smadzenes. Es joprojām to nevaru izdarīt nejūtoties maksimāli slikti un nežēlojot sevi.
Nu neko, atpakaļ pie datorspēlēm ...

Pašreizējais garastāvoklis: depressed

Eju prom no augstskolas.

+ acīmredzot esmu garā vājš, jo joprojām netieku pāri tam, ka man attiecības ir beigušās un joprojām gribu viņu atpakaļ, bet tai pat laikā zinu, ka tas nav iespējams un vairs nekad nestrādātu. Bet cerības un vēlmes vienmēr paliek.

+lēnām laikam atgūstos, sāku no jauna mācīties kā ir būt vienam bez draugiem un tamlīdzīgi, drīz arī sākšu pa veikaliem viens staigāt, lulz

+joprojām nav nekādas skaidrības nedz par to cik es droši varu justies darbā, ka mani neatlaidīs, nedz par manu nākotni kā tādu. Krītu cilvēkiem uz nerviem un man vienalga jo esmu dusmīgs un neapmierināts.

Tas arī viss, pagaidām čau.

Pašreizējais garastāvoklis: apathetic

Nesen man radās jautājums par to, ka, ja manas emocijas parasti ir dziļas, nosvērtas un noturīgas, tad kā pie velna tas iet kopā ar manu bipolārismu?
Secināju, ka iet kopā tas viss ļoti pat labi, vienkārši man garāstovklis nemainās pa stundām, bet tieši pa sezonām, pa nedēļām, pa mēnešiem, bet, kad mainās, tad noturās ilgstoši un to ir ļoti grūti ietekmēt. Tā arī tagad ilgāku laiku jau man nebija nekādas motivācijas un vēlmes neko darīt, bet te pēkšņi kaut kas manī pamodās, kautkāda apziņa, ka senajos laikos, starp aizvēsturi un civilizācijas pirmajiem soļiem uz republiku, cilvēki strādāja nepārtraukti un bez jautājumiem par to, kam viņiem tas ir vajadzīgs un kāda tam ir jēga, jo ja viņi pa sestdienām un svētdienām atļautos regulāri atpūsties un neko nedarīt, tad viņi vienkārši izmirtu. Kaut kā tas mani tagad ir motivējis nedaudz sākt kustēties un darīt vismaz kaut ko. Redzēs, vai tas noturēsies kā es domāju, ka tam vajadzētu, vai pāris dienu laikā pāries.

Pašreizējais garastāvoklis: curious

Brīvdienas, pēc ieraduma gribējās ierakstīt kādu ņerkstienu, bet nevarēju īsti saņemties. Tagad nedaudz nomierinājos samērā ironiskā veidā - saņēmos. Katrā gadījumā...
( ... tālāk ... )

Pašreizējais garastāvoklis: cold

Šodien atkal nekā neizdarīju un lieki nobumbulēju savu brīvdienu. Īsti nevaru saņemties neko darīt. Nedaudz par to padomāju, atcerējos tās reizes, kad man ir bijusi šī apņemšanās un kad es esmu varējis vienmēr atrast motivāciju darīt pat visnevajadzīgākās lietas tikai tāpēc, ka es tā nolēmu... Īsi sakot man beidzot pieleca, ka es motivāciju atrast mācīties nespēju tāpēc, ka jūtos slikti. Es visu laiku mūku pats no sevis kā visi sevis cienīgi alkoholiķi. Es iegremdējos darbā, kad neesmu darbā, tad iegremdējos spēlēs. Es nevaru pieslēgties mācībām un nevaru vnk iziet laukā un pastaigāt pa veikaliem, jo es jūtu, ka tad es palikšu viens pats ar savām domām, kuras man nebūt nav tās jaukākās pēdējā laikā. Toties kad es esmu spēlēs, tad es atslēdzu savas smadzenes pilnībā vai, kad es esmu darbā - pieslēdzu tās darba jautājumiem un par sevi nemaz nedomāju.
Kā jau teicu, esmu alkoholiķis, kurš nedzer.

Tiešām, lai es varētu vairāk vai mazāk dzīvot, man vajag manā dzīvē atpakaļ kādu, kura dēļ man būtu vērts to darīt. Tai pat laikā es nevienu vairs nevēlos savā dzīvē. Tam, kāpēc es nevēlos ne par kādu cenu, ir vairāki nopietni iemesli, bet, paldies Dievam, starp tiem nav gandrīz nekāda egoisma vai banāla stulbuma kā "es nevēlos lai mani atkal sāpina" vai kā tamlīdzīga...labi, banāls stulbums nedaudz ir, bet citas dabas...

Patiesībā POHUJ

Pašreizējais garastāvoklis: cold

Jebkurā gadījumā es joprojām neveiksmīgi cenšos atrast veidu, kā lai apvieno normālu dzīvi ar dzīvi vientulībā. Joprojām pa veikaliem jāstaigā vienām un attiecīgi to negribas darīt, nepatīk izskatīties kā idiotam. Jostu tā arī neesmu nopircis jaunu, kādas 3 nedēļas jau cenšos saņemt aiziet pameklēt kādā veikalā, bet pagaidām esmu apskatījies tajā pašā RIMI tikai...un tur ir tikai 6 latus dārgi sūdi. Kolēģi darbā, šķiet, jau sāk nedaudz šķībi uz mani skatīties un jūt to, cik tomēr tāls no sabiedrības un normālas sociālās dzīves es esmu. Nezinu, kāpēc, bet tajā mani visvairāk uztrauc tas, cik es viņiem lieku justies neērti ar mani kontaktējoties tādā situācijā - L O L . Nu un visādas tamlīdzīgas lietas, negribas visu uzskaitīt, ne visu atceros. Šobrīd pieļaujama ir doma, ka nekad man šos divus vārdus - vientulība un dzīve - apvienot neizdosies. Bet nu redzēs, cerības vēl neesmu atmetis (neņemot vērā to, ka esmu atmetis cerības izdzīvot).
Un vispār, bļin, šodien viens otrs nedaudz paspēlējās ar manu telefona kameru, nofotogrāfēja mani...tā paskatījos - joprojām izskatos izpisti kaulains. Pārtikai jau tagad tērēju vairāk naudas nekā jebkad normālos apstākļos būtu plānojis un joprojām nekāda efekta. Nezinu vairs, kā lai atgūst ķermeņa masu...

Pašreizējais garastāvoklis: cold

Laikam jau mana galvenā problēma ir tāda, ka es pats īsti nezinu ko gribu. Kas attiecas uz emocijām, tad es joprojām ceru, joprojām vēlos būt tāds kā visi, joprojām gribu to pašu ko visi grib, tai skaitā sabiedrību, draugus, naudas vairāk kā sajēgas, kādu, kas mani mīlētu u.t.t. u.t.j. Vienīgi es to visu apspiežu ar racionālo domāšanu ar kuru sev iegalvoju, ka man daudzas no tām lietām nemaz nav vajadzīgas, ka es varu sevi upurēt un ka es varēšu to pārdzīvot.
Tā nu es atnāku mājās no darba un šaustu sevi par kļūdām, ko pielaižu darbā. Gan ar darbu saistītām, gan vienkārši uzvedoties kā idiots sabiedrībā. Es nevaru īsti sev to racionāli pamatot, kāpēc gan lai es sevi par to vainotu un pārdzīvotu - tam nav iemesla, tas nav svarīgi, es to pārdzīvošu un pie dirsas ka es citiem cilvēkiem nepatīku, jo tāpat es ar viņiem neplānoju uzturēt kontaktus. Bet tai pat laikā emocionāli es to spiedienu tomēr izjūtu un tas man neliek mieru un, protams, es ar to netieku galā, jo tā vietā lai to risinātu un iemācītos pārdzīvot es savas emocijas apspiežu.
Ja šo tagad paklausītos lielais dzīves pieredzējušais onkulis kas zin visas atbildes jo ir dzīvojis ilgāk par mani un saprot ko nozīmē būt jaunam un nepieredzējušam, viņš noteikti priecātos, ka es pats saprotu savu problēmu un mudinātu mani tagad to risināt, jo risinājums tak ir skaidri redzams un viegli sasniedzams. Bet nē, onkul, tā nav. Es nevēlos apgriezt savu dzīvi kājām gaisā, nevēlos kļūt izteikti ekstraverts, izklaidēties ar kautkādiem jauniegūtiem draugiem un reizi pa reizei palaist bremzes vaļā un aizbraukt uz vecrīgu iedzert. Tas neesmu es, tas nekad nebūšu es.
Nesen es jau piespiedu sevi no flegmatiķa kļūt par sangviniķi, es nogriezu matus, es parakstījos uz darbu ar klientiem ceļot telefona zvanus, es piespiedu sevi studēt un mācīties bezjēdzīgu idiotismu it kā tas varētu mainīt manu dzīvi. Rezultāts? Rezultātu es sasniedzu, sasniedzu tieši to ko biju plānojis. Vienīgi man tas nepatīk, patiesībā es sev riebjos vēl vairāk kā iepriekš un es vēlos savu veco dzīvi atpakaļ, ko, protams, vairs nav nemaz TIK viegli atgriezt.
Respektīvi apnicis un nahui. Rīt ir brīvdiena, bet sākot no parītdienas vairs necentīšos būt ne sūda komunikabls. Vienmuļi sēdēšu pie sava datora un lēnām gaidīšu to dienu, kad mani atlaidīs. IMO vajadzētu būt samērā drīz.

Vienmēr es visu sarežģīju. Bet tā ir mana būtība, tas ir tas, kas es esmu un ko es nekad nevarēšu mainīt.

Pašreizējais garastāvoklis: discontent

Успакоилса немного. Ну и? Че далще? Делать то всеравно нехрена...

Pašreizējais garastāvoklis: indifferent

Es ienīstu sestdienas, es ienīstu nedēļas nogales, es ienīstu kad man ir brīvs laiks un man riebjas, tiešām riebjas studēt. Bet man vajag to izpisto dokumentu. Kāpēc - nezinu, it kā jau lai es nodrošinātu sev nākotni, bet es nekad neesmu to plānojis priekš sevis, šādus plānus es izveidoju speciāli viņai. Tagad tikai padoties un atmest tam visam ar roku vienkārši liekas šausmīgi stulbi, bet man nepatīk apzināti darīt stulbas lietas, ja no tā var izvairīties...
Šodien uz augstskolu tā arī neaizgāju. Bezjēdzīgas lekcijas, jutos noguris, nebiju gulējis, nebija motivācijas, gaidot laiku kad iet uz tramvaju krēslā aizmigu un nogulēju pirmās pāris lekcijas...
Vakar no darba pa ceļam uz autobusu gāju kopā ar vienu darbabiedreni - "small talk" and stuff...vienu momentu runājām par to, ka es vienmēr visu padaru sarežģītu. Es viņai paskaidroju, ka es to ļoti labi apzinos un ka tomēr tas ir tas, kas mani definē un viena no tām lietām, ko es sevī nevaru mainīt, lai cik ļoti es grieztu kājām gaisā savu personību.
Rīt jāsatiekas ar savu bijušo lai paņemtu no viņas dzīvokļa atslēgas ko es stulbā kārtā aizmirsu paņemt un kurām nav tik viegli izveidot dublikātu...atkal atkāpe no saviem principiem, atkal kļūda. Spēlējoties galvā ar scenārijiem atnāca atmiņas atpakaļ par pēdējiem gadiem, cik bieži es esmu kļūdījies un pieņēmis nepareizus lēmumus. Nevis attiecībās, bet vispār, dzīvē kā tādā. Un es nevarētu vainot tajā to ka būtu palicis stulbāks vai ko tādu, jo smadzenes man darbojas labāk kā skolas laikā, bet kļūdas vienalga pieļauju vairāk...vienkārši neveicas. Visu mūžu nav veicies un noteikti visu atlikušo mūžu arī palikšu neveiksminieks. Nedaudz muļķīgi, jo veiksmei es īsti neticu. Es ticu statistikai, nejaušībām, likumsakarībām, bet statistiku un likumsakarības atskatoties uz savu dzīvi es nevaru atrast un nejaušību ir bijis pārāk daudz lai es varētu 100% apgalvot, ka es neesmu nolādēts.

Pašreizējais garastāvoklis: sad

Trešo nedēļu pēc kārtas brīvdienas ir izpistas ar to cik es sūdīgi jūtos. Nevis tāpēc ka man kaut kas notiktu tajās brīvdienās, bet vnk jo tajās es atslēdzos no darba un palieku viens ar savām domām.
Vajag atrast veidu kā atslēgties, bet vienīgās lietas, kas man nāk prātā, pārsvarā nav savienojamas ar studijām...не то что es varētu atrast motivāciju pastudēt savās brīvdienās tik sūdīgi jūtoties...

Pašreizējais garastāvoklis: depressed