Šodien atkal nekā neizdarīju un lieki nobumbulēju savu brīvdienu. Īsti nevaru saņemties neko darīt. Nedaudz par to padomāju, atcerējos tās reizes, kad man ir bijusi šī apņemšanās un kad es esmu varējis vienmēr atrast motivāciju darīt pat visnevajadzīgākās lietas tikai tāpēc, ka es tā nolēmu... Īsi sakot man beidzot pieleca, ka es motivāciju atrast mācīties nespēju tāpēc, ka jūtos slikti. Es visu laiku mūku pats no sevis kā visi sevis cienīgi alkoholiķi. Es iegremdējos darbā, kad neesmu darbā, tad iegremdējos spēlēs. Es nevaru pieslēgties mācībām un nevaru vnk iziet laukā un pastaigāt pa veikaliem, jo es jūtu, ka tad es palikšu viens pats ar savām domām, kuras man nebūt nav tās jaukākās pēdējā laikā. Toties kad es esmu spēlēs, tad es atslēdzu savas smadzenes pilnībā vai, kad es esmu darbā - pieslēdzu tās darba jautājumiem un par sevi nemaz nedomāju.
Kā jau teicu, esmu alkoholiķis, kurš nedzer.

Tiešām, lai es varētu vairāk vai mazāk dzīvot, man vajag manā dzīvē atpakaļ kādu, kura dēļ man būtu vērts to darīt. Tai pat laikā es nevienu vairs nevēlos savā dzīvē. Tam, kāpēc es nevēlos ne par kādu cenu, ir vairāki nopietni iemesli, bet, paldies Dievam, starp tiem nav gandrīz nekāda egoisma vai banāla stulbuma kā "es nevēlos lai mani atkal sāpina" vai kā tamlīdzīga...labi, banāls stulbums nedaudz ir, bet citas dabas...

Patiesībā POHUJ

Pašreizējais garastāvoklis: cold