Un vispār, tā kā es esmu palicis viens un es nemāku nemaz dzīvot tikai pats priekš sevis un nav neviena kā dēļ dzīvot vairs, tai skaitā pat vecāku pēc nē, jo ir vairāk kā skaidrs, ka viņi manu naudu neņems - ir doma sākt plānot kā vienreiz tik vaļā no šīs nejēdzības. Tikai plānošana nav tik vienkārša. Es zinu, kā es gribu to izdarīt, bet nezinu, kā lai to izdara maksimāli nesāpīgi man apkārt esošajai pasaulei. Mani interesē ko likumi saka par kredītiem, par īpašuma tiesībām, cik daudz naudas man vajadzētu lai es visu varētu pats pirms nāves nokārtot un lai nevienu tas neskartu finansiāli negatīvi ? Būtu ahuenna jauki ja šito izlasītu kāds, kas zinātu, vismaz kaut ko, ko par to pateikt...lai gan cerības ka manus vaimanāšanu kāds lasa ir samērā mazas.

Un lai gan es turpinu apgalvot ka es beidzot esmu brīvs un varu darīt ar savu dzīvību ko gribu, realitātē joprojām ir vēl viens cilvēks, kurš mani uztrauc - mana vecmamma. Tas ir, viss jau ar viņu ir kārtībā, bet nezkāpēc viņu ļoti uztrauc kas ar mani notiek un tāpēc es nezinu vai viņa tiešām to spētu pārdzīvot... Šķita jau, ka pa šo gadu, pa kuru es ar viņu praktiski nekontaktējos, viņai jau vajadzēja tā kā atsvešināties no manis, bet, bļa, ne sūda...
Ai...

Pašreizējais garastāvoklis: drained

Tikai vēlējos atzīmēt, ka pa virsu visai huiņai mana bijusī saule mani šodien ar visādas dabas stulbumu un ietiepību tik ļoti nokaitināja, ka es beidzot saņēmos un pieņēmu to lēmumu, kuru iepriekš vairākkārt biju atlicis - nolēmu, ka pārtraukšu ar viņu kontaktus pavisam. Labi apzinos, ka tuvākās pāris nedēļas man noteikti būs emocionālas lomkas tā sakarā, jo reāli man nav neviena ar ko pārmīt kaut vienu vārdu ārpus darba vai augstskolas, bet lēmums ir pareizs un būs man vien jātiek galā ar to. Kaut šobrīd es nejūtu neko sevišķu tā sakarā...dažreiz man gribas, lai es biežāk būtu tik nokaitināts, jo vismaz tad es spēju rīkoties racionāli, bez emocionālām barjerām.

Pašreizējais garastāvoklis: aggravated

Nedēļa kopš iepriekšējā posta. Nekas nav mainījies.

Jūtos ļoti sūdīgi .

Viss jau būtu labi, es beidzot tieku galā ar savu vientulību (lielā mērā pateicoties darbam, kurš nodarbina katru manas dienas minūti), vienīgi piespiest sevi iet pa veikaliem, kas ir samērā vitāli, man joprojām ir grūti - gribas nedaudz kompāniju. Bet visā visumā pagaidām jūtos ok un dzīve iet uz neiet uz leju vairs.

Patiesībā mani šī gada izaugsmes rezultāti ir ļoti negatīvi un nemotivējoši. Man pieejamās tabulas un grafiki uzrāda bīstamu kritumu manos nospraustajos mērķos un ļoti krasu un negatīvu palielinājumu lietās, uz kurām es esmu padevies. Tiesa, gads vēl nav galā, bet šādi rezultāti ir ļoti satraucoši un norāda uz to, ka, iespējams, ar nākošā gada sākumu man nāksies vēlreiz pārskatīt savu rentabilitāti, veikt optimatizāciju un apdomāt savu līdzšinējo un turpmāko stratēģiju.

Pašreizējais garastāvoklis: uncomfortable

Tu atdod cilvēkam ceturto daļu savas dzīves, tu viņam visu laiku skaidro katru sīkumu par sevi vismazākajās detaļās, tu vienmēr pārliecinies, ka tavi lēmumi viņam nav mistērija, ka viņš saprot to, kāpēc tu dari vienu vai otru lietu...un vienalga viņš nav spējīgs izprast viselementārākās lietas par tevi, jo viņam ir pašam savs viedoklis par tevi...
Dirsā izdrāzts homoseksuālisms !

Es padodos .

Un jā, tie tāpēc es nekad tā nopietni neesmu bijis spējīgs nosaukt nevienu cilvēku par savu draugu, jo es uzskatu, ka manam draugam būtu jāsaprot tādas elementāras lietas, uz ko es esmu spējīgs un ar ko man var uzticēties.

--------------

Rīt jāsāk strādāt tā pa nopietnam. Tā kā apmācību periods darbā ir beidzies, tad beidzot man vairs nebūs nekādas uzspiestas nepieciešamības komunicēt ar saviem darba biedriem. Būt introvertam flegmatiķim ir daudz reiz patīkamāk nekā uzpiest pasaulei savu sangvinismu. Lai ar to nodarbojas tie, kuriem katrs rīts sākas ar centieniem aizmukt no neizbēgamās, vientuļās nāves, bet man tāpat ir labi.

Pašreizējais garastāvoklis: gloomy

Laika nekam bļa nav. Nu labi, tagad vēl mājās jāstudē kautkāda figņa, bet ja tā padomā, tad vairs neesmu tik pārliecināts, ka spēšu apvienot tāda veida darbu ar studijām. Un ja man vienu no tiem nāksies ziedot, es vairs nezinu, kuru, jo studijas pamest negribas, par operatoru visu atlikušo mūžu strādāt negribas, bet atteikties no darba, par kuru maksā algu, arī negribas...
Muldu es te visādu figņu, lai gan reāli pat strādāt vēl neesmu sācis, tikai apmācībā vēl...

Pašreizējais garastāvoklis: confused

Es gribu picu .

Pašreizējais garastāvoklis: crushed

Idiotisms, sapisu pats sev garastāvokli. Izdomāju ka varētu vakarā pasūtīt divas lielās picas (tagad ir akcija čili picai ka divas par vienas cenu ja pasūta), bet, protams, visi ar ko to varētu izdarīt nav sasniedzami un vienīgā persona kas ir sasniedzama īsti negribēja. Kāda velna pēc es kaut ko plānoju un cerēju? Zināju tak, ka būs tāds iznākums...

Un vispār, visi var iet dirst, esmu bipolārs. Varbūt es to nemaz nevēlējos zināt, jo man ir aizdomas, ka es tikai to izmantošu kā kārtējo atmazku, kad man atkal kaut kas nebūs tā kā gribētos un kad vajadzēs saņemties kaut ko darīt lietas labad.

Pašreizējais garastāvoklis: gloomy

Ieskrēju orb.lv, paskatījos, ka tur tagad vairs neeksistē maksas pakalpojumi...
Uznāca patīkama nostaļģija, kas man ir pamatīgs retums, jo lielākoties tās man izraisa samērā negatīvas emocijas. Tagad spēlējos ar domu atgriezties atpakaļ tajā dzīvē, kas man bija pirms 5 gadiem un kustēties tālāk no tā izejas punkta, ar tagadējiem dzīves apstākļiem, pieredzi un pasauli kā tādu. Varbūt no tā varētu sanākt kas labs. Jāizdomā tik līdz galam, kā lai to realizē.

Pašreizējais garastāvoklis: nostalgic

Pārtikas un telefona rēķini izauguši trīs reizes. Mana vajadzētu nomierināties un saprast ka joprojām esmu pa pusei bomzis.

Pašreizējais garastāvoklis: anxious

Tātad, pirmkārt, neteiktu, ka esmu šausmīgi laimīgs, bet šķiet, ka pagaidām tieku ar saviem nerviem galā.
Iedalīja arī man vienu darbavietu, būs tikai jāiziet apmācība un varēšu pelnīt savu minimālo algu ar plusiņu. Visus savus rēķinus ar to nevarēšu pavilkt, jo augstskola drusku par dārgu priekš tā ir, bet lielāko daļu jā. Līdz ar to arī parādās nelielas cerības un tā, tas noteikti arī ir galvenais iemesls, kāpēc tieku ar saviem nerviem galā. Tagad tikai vajadzētu reālu, resnu algu, tad es varētu nedaudz nostabilizēties savā dzīvē, bet uz to man necerēt kamēr nebūšu izracies cauri tikko iegūtajam darbam. Ar kaut ko jau vajag sākt...
Vispār uz doto brīdi pietiek uz ko koncentrēties. Pirmkārt vajadzētu uzraut savus krievu valodas skillus nedaudz uz augšu, jo bez tiem darbā neiztikt. Otrkārt jāsāk saņemties patstāvīgi angļu valodu studēt, jo neklātienes būšana nav viegla padarīšana kur es varēšu laist haļavu kā tas ir klātienē. Tad vēl vajadzētu darīt kaut ko ar savu fiziko stāvokli, jo pašreizējie kauli un āda neiet krastā. Protams, varētu vienkārši sākt ēst barojošāku pārtiku un viss, bet gluži tikai taukus pa virsu kauliem negribas, jāatjauno arī nedaudz muskuļu masa uz kuras tos taukus audzēt. Kompānija gan solīja ka mums būšot pieejama trenažieru zāle par velti, bet to es droši vien neizmantošu...vienam pašam iet uz trenažieru zāli, ja es nekad tādā neesmu bijis, nešķiet īpaši pareizi.
Nepamet sajūta, ka es pat iedomāties nevaru, cik daudz grūtību mani dzīvē gaida priekšā izvēloties palikt vienam, bez draugiem, bez nekā...

Man sāk likties, ka cilvēki no manis izvairās un izdomā atmazkas tikai lai netiktos ar mani. Vismaz es sev cenšos iegalvot, ka man tā tikai liekas. Vai es varbūt kaut ko esmu palaidis garām?
Un vēl es sāku justies bipolārs. Būs jāparokas kādu brīdi pa netu konkrētāk, vai es pareizu saprotu un cilvēks nevar vienkārši pēkšņi palikt bipolārs un vai es pareizi saprotu tā simptomus. Pie reizes jāatceras palūkot kaut ko tuvāk par personības dalīšanos, jo par to man ir aizdomas jau gadiem. Nē, paranoju gan labāk neskatīšos pagaidām.

Pašreizējais garastāvoklis: moody

Man ir aizdomas, ka es tuvākās pāris dienas/nedēļas paspamošu šajā blogā savu emocionālo drazu.
Man nāk prātā tik daudz iespējas, ko es varētu darīt tā vietā...ja vien šis būtu 2005. gads un internets nebūtu pārvērties par smirdīgu kaku...nu labi, internets vienmēr ir bijis smirdīga kaka...es pat vairs nezinu, ko es vēlējos pateikt...

Pašreizējais garastāvoklis: melancholy

Ļoti, ļoti gribējās pārplēst viņas radītos burbuļus. Nevis dēļ kautkādiem tipiskiem iemesliem, ko varētu sagaidīt, kā piemēram ieriebt vai atriebties vai skaudība vai kas tāds, nē, es tam stāvu nedaudz pāri. Vienkārši tāpēc, ka tie burbuļi ir tik izpisti acīmredzami un trausli, ka uz to vien prasās. Nedaudz arī tāpēc, ka nekas labs no tiem burbuļiem nesanāks un man gribas pasargāt, glābt...bet labs šajā gadījumā ir ļoti relatīvi, jo iegūtā mācība sniegs daudz vairāk labuma nekā šīs traģēdijas radītais zaudējums. Bez šaubām, būtu šis kāds dramatisks seriāls, tas arī būtu noticis un ar pamatīgu scēnu. Bet nē, es neesmu vienkārši tik ļauns, tāpēc tomēr noturējos pretī. Arī nākotnē nedraud, ka padošos savām tieksmēm, jo pagaidām no kontakta ar viņu un vēl vienu otru izvairos...ar vienu un to pašu iemeslu - mans raksturs. Es ļoti centos un vēl joprojām ceru, ka kādu dienu spēšu mainīties un tas vairs neņems virsroku pār mani, ka es iemācīšos neizpaust savu ciniskumu un negatīvismu nepārtraukti uz āru, uz citiem, bet līdz šim man tas neizdodas un tāpēc labākais risinājums ir vienkārši pārtraukt kontaktu ar cilvēkiem, kuri tam tiek pakļauti. Ja es pirmdien dabūšu to darbu, tad tomēr man beidzot sāks pavīdēt kāds cerību stars uz nākotni, uz to, ka es izdzīvošu vēl kādus pāris liekus gadus. Un ja tas notiks, tad ir cerības vēl mainīties, atjaunot kontaktus, justies nedaudz kā cilvēkam, varbūt būt nedaudz gandarītam par to, ka esmu spējīgs sasniegt un izdarīt to, ko daudzi cilvēki uzskata par esam neiespējamu un kas vēl vairāk cilvēkiem patiešām tāds ir...
5 gadi attiecībās...5 gadus es neesmu bijis vientuļš. Toreiz man tas nesagādāja īpaši lielas problēmas, biju pārdzīvojis un iemācījies to pieņemt, tāpēc šķita, ka arī tagad tikšu ar to galā, bet acīmredzot esmu atradinājies no tās sajūtas un emocijas pieprasa savu.

Нечего, перетопчус...

Pašreizējais garastāvoklis: lonely

Šķiet, ka man visas pasaules problēmas ir vienlaicīgi uzkritušas uz galvas. Vienīgais, kā trūkst, ir kāda tuva radinieka nāve un pašam mirstamās kaites.
Bet nu pagaidām nekas nepārdzīvojams. Viss tikai vai nu dzīves sastāvdaļa, vai tikai ļoti potenciāli bīstams.

Es gribu būt gliemezis. Cik faking izpisti stulbi ir tas ?

Pašreizējais garastāvoklis: near-dead

Es tikko sapratu, cik tas liels patiesībā ir пиздец dadzīvot līdz tādai stadijai, ka mani pavisam nopietni uztrauc tas, ka laiks ārā ir tik labs, ka tas ietekmē manu garastāvokli un es šobrīd nevarētu jebkurā momentā izdarīt pašnāvību. L O L

Pašreizējais garastāvoklis: amused

Too lonely, too hungry, too bored, too depressed to hold myself together.
Не то что kādu tas uztrauktu vai kāds šo izlasītu, pat mana klab.lv friends blogu liste, vai kā lai to nosauc, ir 100% tukša.

Cerības ir maukas.

Pašreizējais garastāvoklis: listless

Lūk tieši to es arī tagad darīšu - es faking ierakstīšu īsu teksta gabalu savā vecajā blogā.

Kāpēc es nolēmu tomēr to darīt pēc tam kad biju nolēmis to vairs nekad nedarīt?
   Jo man uz doto brīdi ir aizmirsušies un/vai nešķiet būtiski daudzi vecie principi, pēc kuriem es vadu savu dzīvi, jo es pats esmu aizmirsts un nebūtisks. Nē, es nesaku, ka tas ir slikti, es nesūdzos, man nevajag, lai visi mani mīl, novērtē un klačojas par mani, tieši pretēji, es mīlu staigāt pa Rīgas centru, jo mani tur neviens neredz, neviens nepievērš man uzmanību, es esmu neeksistējošs, tikai kārtējais kustīgais objekts uz trotuāra. Tā ir mana nolāpītā brīvība, kad es varu būt kas es esmu tikai priekš sevis, kad es varu atstāt tādu iespaidu, kādu es vēlos, jo persona man pretī mani vēl nezin.

Kāds ir patiesais iemesls?
   Es gribu paņerkstēt,jo manī ir nāvi nesošas emocijas, no kurām es neredzu citu veidu kā atbrīvoties.

Kādas būs sekas.
   Nekādas, tā būs vienkārši bezjēdzīgi skaista eksistence.

Vai kādam tas ir jālasa vai jākomentē?
   Nē, jo galvenais, šajā gadījumā, patiešām ir doma, doma par to, ka es rakstu ieliku publiskā telpā un tātad to momentā izlasīja tūkstots lietotāju, kas seko manai dzīvei kā seriālam, kuri ir atkarīgi no tās. Lasīšanas un komentēšana neatstāt absolūti nekādu iespaidu, vai tā būtu negatīvi vai pozitīvi domāta.

Ko es gribēju īsu pateikt?
   Nostaļģija. Es pēdējā laikā internetā redzu ļoti daudz nostaļgijas, bildes, teksti, spēles, retro, cilvēki skatās uz nostaļģiskas sajūtas rosinošiem materiāliem un priecājas, jūtas labi un tiek iedvesmoti. Es tos cilvēkus nesaprotu, nekad nesapratīšu, jo man uz nostaļģiju vienmēr ir bijusi pilnīgi pretēja sajūta, man tā vienmēr ir bijusi ietīta metaforiskā puvuma smakā, kas liek man sagrābt savu skalpu un censties pasargāt savas smadzenes no tās. Iztērētais laiks, pagājušais laiks, cilvēku stulbuma nemainība, mans nenozīmīgums manis paša dzīves gaitā, tas, ka reti ir noticis tā kā tika plānots, kavēšanās atmiņās par laikiem kas it kā ir bijuši labāki, tādējādi nožēlojot tagadējos laikus vai arī kavēšanās laikos kas it kā ir bijuši sliktāki, tādējādi speciāli liekot pašiem sev justies sliktāk - visas šīs lietas, kas nepārtraukti pa apļiem traucas manās smadzenēs, tās mani nogalina un rauj uz pusēm no iekšpuses. Narkotiskā eiforija, ko jūt visi citi, man ir apziņa par to, ka es esmu pārdozējis un miršu.

Tomēr, neskatoties ne uz ko, es to izdarīju - es sāku ložņāt internetā, skatīties veco paziņu profilus un interesēties par to, kas notiek viņu dzīvē.

Jāsaka, ka ātri aptrūkos, jo sajutos samērā slikti, kad kārtējo reizi atcerējos, ka es esmu joprojām tieši tajā pašā vietā, kurā es biju pirms 3 gadiem. Nē, man nav nekas pretī pret pašu faktu, ka es atrodos tajā pašā vietā, man nepatīk tas, ka tā vieta ir uz vairākām robežām, pāri kurām man ir bīstami pārkāpt un nemaz to negribētos. Tomēr tak, es esmu samērā piesardzīgs cilvēks, man vienmēr vajag rezerves plānu, stingru pamatu zem kājām un spilvenu, uz kura nolaizties, ja nu tomēr man sanāk iekrist ellē. Un kas man ir pēdējos 3 gadus? Taustīšanās pa tumsu ar domu ka viss būs faking kārtībā, jo vienkārši savādāk nevar būt.
Varbūt, tiešām, varbūt es pārspīlēju, jo it kā jau man ir vismaz tas spilvens, uz kā nolaisties, gadījumā ja nu kas, bet, godīgi sakot, mans lepnums un principi man neļaus uz tā nolaisties, ja es kritīšu, es tēmēšu tieši liesmu okeānā, ja varēšu, tad pa ceļam vēl ar maigām kustībām ieziežot sevi ar petroleju.
Visā visumā, mana frustrācija cenšoties saprast to, kāpēc es joprojām esmu dzīvs, neskatoties uz manu ilgstošo vēlmi nomirt, kāpēc man apkārt joprojām ir palikuši vismaz daži cilvēki, neskatoties uz mani centieniem no visiem viņiem atbrīboties un to, cik es tomēr esmu pretīga persona, ir pielīdzināma zinātnieka frustrācijai cenšoties saprast, kas varēja radīt lielo sprādzienu, un vēl grandiozāka savos apmēros ir ir vilšanās ir pasaulē, kurā es dzīvoju, bet tā ir cita tēma un es neuzskatu, ka par to man vajadzētu dziļi daudz sūdzēties, jo pats vien esmu vainīgs, ka esmu tik naivs.


tl;dr Es tikko piespamoju tavu friendlisti, jo tu mani tajā joprojām turi. Izbaudi.

Pašreizējais garastāvoklis: sore