Laikam jau mana galvenā problēma ir tāda, ka es pats īsti nezinu ko gribu. Kas attiecas uz emocijām, tad es joprojām ceru, joprojām vēlos būt tāds kā visi, joprojām gribu to pašu ko visi grib, tai skaitā sabiedrību, draugus, naudas vairāk kā sajēgas, kādu, kas mani mīlētu u.t.t. u.t.j. Vienīgi es to visu apspiežu ar racionālo domāšanu ar kuru sev iegalvoju, ka man daudzas no tām lietām nemaz nav vajadzīgas, ka es varu sevi upurēt un ka es varēšu to pārdzīvot.
Tā nu es atnāku mājās no darba un šaustu sevi par kļūdām, ko pielaižu darbā. Gan ar darbu saistītām, gan vienkārši uzvedoties kā idiots sabiedrībā. Es nevaru īsti sev to racionāli pamatot, kāpēc gan lai es sevi par to vainotu un pārdzīvotu - tam nav iemesla, tas nav svarīgi, es to pārdzīvošu un pie dirsas ka es citiem cilvēkiem nepatīku, jo tāpat es ar viņiem neplānoju uzturēt kontaktus. Bet tai pat laikā emocionāli es to spiedienu tomēr izjūtu un tas man neliek mieru un, protams, es ar to netieku galā, jo tā vietā lai to risinātu un iemācītos pārdzīvot es savas emocijas apspiežu.
Ja šo tagad paklausītos lielais dzīves pieredzējušais onkulis kas zin visas atbildes jo ir dzīvojis ilgāk par mani un saprot ko nozīmē būt jaunam un nepieredzējušam, viņš noteikti priecātos, ka es pats saprotu savu problēmu un mudinātu mani tagad to risināt, jo risinājums tak ir skaidri redzams un viegli sasniedzams. Bet nē, onkul, tā nav. Es nevēlos apgriezt savu dzīvi kājām gaisā, nevēlos kļūt izteikti ekstraverts, izklaidēties ar kautkādiem jauniegūtiem draugiem un reizi pa reizei palaist bremzes vaļā un aizbraukt uz vecrīgu iedzert. Tas neesmu es, tas nekad nebūšu es.
Nesen es jau piespiedu sevi no flegmatiķa kļūt par sangviniķi, es nogriezu matus, es parakstījos uz darbu ar klientiem ceļot telefona zvanus, es piespiedu sevi studēt un mācīties bezjēdzīgu idiotismu it kā tas varētu mainīt manu dzīvi. Rezultāts? Rezultātu es sasniedzu, sasniedzu tieši to ko biju plānojis. Vienīgi man tas nepatīk, patiesībā es sev riebjos vēl vairāk kā iepriekš un es vēlos savu veco dzīvi atpakaļ, ko, protams, vairs nav nemaz TIK viegli atgriezt.
Respektīvi apnicis un nahui. Rīt ir brīvdiena, bet sākot no parītdienas vairs necentīšos būt ne sūda komunikabls. Vienmuļi sēdēšu pie sava datora un lēnām gaidīšu to dienu, kad mani atlaidīs. IMO vajadzētu būt samērā drīz.

Vienmēr es visu sarežģīju. Bet tā ir mana būtība, tas ir tas, kas es esmu un ko es nekad nevarēšu mainīt.