Pusgads. Joprojām nevaru nafig izdabūt viņu no savas galvas. Viens otrs notikums manā apkārtējā pasaulē arī nevelna nepalīdz un visu laiku kaut kas atgādina par to. Arī datorā ir pārāk daudz fotogrāfiju ar manu dārgo ex- kuras man negribas dzēst, jo zinu, ka vēlāk to nožēlošu, jo tāpat jau esmu izdzēsis ļoti lielu daļu savu taisīto fotogrāfiju ko varbūt kādreiz gribētos apskatīties.
Man vajag ko jaunu ar ko novirzīt manas domas. Kādu laiku darbs palīdzēja, bet tagad jau pie tā esmu pieradis. Deviņas dienas no vietas nostrādāju un ik pa laikam domas aizvirzījās prom no darba.
No pozitīvās puses esmu nedaudz apradis ar domu ka nekāda gulšanās uz sliedēm tuvākajā laikā nesanāks, ka ir nedaudz no sākuma jāsaved kārtībā sava dzīve, jācenšas atmaksāt vecākiem un tad tikai varēs iet pastaigāties pa dzelzceļa līniju vai izmantot kādu no tutoriāļiem nesāpīgai pašnāvībai o.O Respektīvi vēl vismaz kādu gadu jācenšas novilkt un nesabrukt.