Brīvdienas, pēc ieraduma gribējās ierakstīt kādu ņerkstienu, bet nevarēju īsti saņemties. Tagad nedaudz nomierinājos samērā ironiskā veidā - saņēmos. Katrā gadījumā...


Jau atkal vienkārši neaizgāju uz augstskolu. Pilnībā vairs nerodu nekāda veida motivāciju vai apņemšanos uz turieni doties vai pildīt mājasdarbus. Labi saprotu, ka pišu savu nākotni, ka nāk vēlviens krīzes vilnes, ka visu savu atlikušo mūžu būšu iestrēdzis minimālās mēnešalgas darbos dzīvojot uz robežas...bet man vairs nav jēgas censties, tad kāpēc gan lai tas mani rūpētu?
Darbā arī man īsti neiet tik pasakaini lai es neuztrauktos ka mani jebkurā brīdī var atlaist vai parekomendēt pameklēt citu darba vietu, bet nu - same shit.
Viss pārējais manā dzīvē arī joprojām ir tādā pašā traģiskā stāvoklī kā vienmēr un pagaidām nekādu jaunu cerību.

Par to, kas man ļāva nedaudz nomierināties...
Pēdējās pāris dienas sāku atkala rakstīt savai ex- . Pārkāpu saviem principiem, piedevu sev to, jo joprojām man ir tās dziļās jūtas pret viņu un man pietrūkst šad tad kādas rindiņas no viņas manā skype. Respektīvi sākotnējis tās bija pāris nejauši teksti kas tajā mirklī ienāca prātā ko varētu viņai izmest, pēc tam tas pārauga garākās sarunās, līdz beigās es arī saņēmos un pateicu viņai visu, ko pirms tam biju noklusējis, saudzējot viņu un baidoties no tā, ka viņa uz to nejauši arī noreaģēs tā, kā es to vēlos. Par laimi nenoreaģēja, bet es gan noreaģēju tieši tā kā paredzēju - nedaudz apvainojos uz viņu par to ka neklausās manī un apzināti piš savu dzīvi, dzīvi, kuru es centos paglābt nesot nezin cik velns viņ zin kādus upurus uz savu emociju un savas dzīves rēķina (nu cik nu tur upuri, ņemot vērā, ka bez viņas es tik ilgi nebūtu nodzīvojis nemaz). Īsi sakot, man izslēdzās uz mirkli rūpējos_par_pasauli_esmu_tolerants_un_saprotošs režīms un es tā nevainīgi sāku ar viņu čatā meklēt nedaudz kašķi. Vārds pa vārdam un man bijusī dārgā arī uzkūrās tā ne pa jokam, palika dusmīga un beidzot atklāja visas savas domas pret mani un pateica beidzot visu tā, kā tas ir, bez sirdsapziņas pārmetumiem par mani, bez bailēm ka viņa varētu mani sāpināt pārāk ļoti. Ko es arī izmantoju, šo to pateicu, šo to pajautāju un beigās viņa tad nu beidzot piekrita mani nobloķēt.
Nezinu, varbūt citi teiktu, ka es esmu mazohists, ka man no tā palika vieglāk, ka cilvēks beidzot atzīst ka ienīst mani, bet es tā neuzskatu. Lieta tāda, ka man patīk vienkārša un skaidra pasaule, kur viss ir tieši un saprotami, bez aplinkiem, bez liekulības, bez meliem...kaut ko tādu sagaidīt konkrēti no viņas bija vienkārši skaisti.
Būtu es zinājis, ka viss, ko man priekš tā vajag izdarīt, tas ir uz 1 stundu apvainoties uz viņu un pārstāt rūpēties par viņu, tad es to jau sen būtu izdarījis...
Lai apgrūtinātu sev dzīvi un apspiestu vēlmi ik pa laikam pārbaudīt, vai viņa nav mani atbloķējusi un vai nesāks atkal ar mani runāt, es tomēr pacentos viņu izdzēst no saviem sociālo tīklu kontaktiem, kā arī izdzēsu viņas telefona numuru...būtu jauki ja es varētu izdzēst arī atmiņas par to, kā 20 minūšu laikā uzzināt, kur viņa atrodas un kas viņas dzīvē ir mainījies, izmantojot googli...

Ko vēl es vēlētos šobrīd izmest ir tas, ka es esmu samērā apjucis. Apjucis par to, vai tiešām es esmu absolūti stulbs un man nekad nav taisnība. Katrā gadījumā tā ir tā sajūta, kas mani ne par ko nepamet, bet šobrīd es vairs nespēju atšķirt kas ir tas, ko es vēlos, kas man šķiet un kā kas ir. Pamats tam visam ir tas, ka es esmu samērā salauzsts, salauzsts no tā, cik daudz man pēdējā laikā ir nācies pieņemt tādus lēmumus, kurus es neesmu vēlējies pieņemt, kuri ir bijuši pretrunā manām vēlmēm. Pieņemu es šādus lēmumus tāpēc, ka uzskatu, ka tas būtu pareizāk, ka tā būtu labāk, bet tai pat laikā tas tomēr mani ietekmē, ietekmē manu spriestspēju un domu gaitu un atskatoties atpakaļ uz visiem šiem lēmumiem, uz to, kā citi uz tiem skatās un to kādi tie šķiet tagad, tie šķiet tik sasodīti nepareizi un kļūdaini, bet tai pat laikā pastāv šī milzīgā iespēja, ka tie man tikai tagad tādi šķiet jo es vēlos, lai tie būtu bijuši nepareizi, jo es vēlos, lai man būtu bijušas labākas alternatīvas, lai es būtu spējis darīt ko vairāk.
Šeit man arī gribētos piezīmēt, ka es visu savu dzīvi esmu uzupurējies un pieņēmis lēmumus, kas ir pareizi, nevis tādi, kā es vēlos. Un tagad es redzu tikai to, ka dēļ visiem šiem upuriem, mana personīgā attīstība ir cietusi diez gan ļoti un pamatīgi un tieši tādēļ es neesmu spējīgs uz tik pat daudz ko, ko var daudzi citi cilvēki, kuri ir daudz egoistiskāki par mani un varbūt pat nav pelnījuši būt tik spējīgi, jo visa viņu dzīve ir bijusi viena vienīga ciešanu radīšana citiem cilvēkiem, sabiedrībai kā tādai. Tādā ziņā evolūcija ar cilvēka smadzenēm ir nošāvusi pilnīgi garām, ka tie, kas ir spējīgi nest upurus nepieciešamības gadījumā beigās ir tie, kas atpaliek no pārējiem. Lai gan noteikti ir nepareizi teikt, ka evolūcija ir nošāvusi greizi, jo evolūcijai nav saprāta un tāpēc tai pie dirsas cik pareiza vai nepareiza ir sabiedrība.

Un vēl man nenormāli sāp galva, man mājās ir izpisti auksts un es esmu piefiksējis ka mēdzu minūtēm ilgi stāvēt spoguļa priekšā, skatoties uz savu attēlu un domājot par to, cik ļoti es sevi ienīstu un kad es beidzot nosprāgšu.

Es tiešām gribēju pašās ieraksta beigās iesviest kaut ko pozitīvu, lai nav tikai ņerkstēšana, bet man nav nekā pozitīva ko teikt...es tiešām centos izdomāt kaut ko...