Tu aizmirsi, ka kristietība nemēģina uzspiest ienākumu pārdali un iekļaujošu empātiju durkļa galā - kas ir kreiso galvenais princips.

Jā, marksisti šo ideju pārņēma un realizēja totalitāri.
Es domāju, ka vietējiem galēji kreisajiem tas nav dīlbreikeris, ja ir vismaz kaut kāda nodokļu progresivitāte.

Par ko tu runā? Arī tādās socdemokrātijās kā Norvēģijā pārdale taisnīgākas, sociāli iekļaujošākas un vienlīdzīgākas sabiedrības labad notiek "durkļa galā". Kā redzi, speciāli lietoju pēdiņas, lai norādītu, ka durklis šeit ir metafora piespiedu vai dažāda veida valstiski un centralizēti īstenotu spaidu mehānismam, kurš marksismā, skandināvu socdemokrātijās, Latvijas Progresīvo partijā (un vēsturiski LSDSP), pie maoistiem, trockistiem, demokrātiskajiem sociālistiem un woke vai #BLM aktīvistiem (rasu komunisma, islamo-komunisma) un ekofeministēm izpaužas kā viens princips - piespiest sabiedrību būt kā jēzuliņiem. Or else! Ja neesi jēzuliņš ar čegevaras kreklu un pozitīviem iekļaušanas, saprašanas, pieņemšanas vaibiem, tad kreisums paredz pār tavu galvu novelt visu valsts disciplinējošās mašinērijas spēku. Esi vienlīdzīgs, devīgs, pārdalošs, dāsns, OR ELSE! Jēzus nekur neko tādu nesaka. Viņš saka, kur ir tava manta, tur ir tava sirds, un ka tu nevari būt divu kungu kalps, un ka Viņa valstība nav no šīs pasaules. Viņš neko nesaka par valstiski īstenotu piespiedu sociālo integrāciju, vienalga, vai burkāna vai pātagas metodi. Vēl vairāk - ja abstrahējamies no visas kristietības nonivelēšanas līdz banālam un modernizētam evanģēliju (ie)lasījumam, un, ja lasām v i s u s Rakstus kā veselumu, tad redzēsi, ka arī Sīnajā dievišķi pavēlētā sociālā ētika Israēlam nav nekāds sociālisms, kaut arī ir skaidri nolasāma YHWH rūpe par nabagajiem, parādniekiem un kaut vai minimālu sociālo provīziju (vienlaikus stipri sargājot to, ko šodien sauktu par privātīpašumu, kas, protams, VD un JD ētikā ir visai nosacīts un atvasināts jēdziens, jo visa zeme, īpašumi un manta patiesībā pieder Tam Kungam, nevis indivīdam, saimei, ciltij, valstij, kopienai vai sabiedrībai).

Es gan neteiktu ka grupējumu "mākslīgi sašaurināti" Jēzus tomēr bija Dievs un viņa zināšanas kā visas pretrunas atrisinās pārsniedz mūsējās. Viņš arī nedarbojās politikā un nav mums atstājis vadlīnijas šajā jomā. Tik daudz, ka viņa laikā Romas politika bija konservatīva un viņš neplānoja to gāzt vai mainīt likumus. Tikai ārkārtīgi aizkustinošā veidā mīkstināt kādas sekas individuālā personīgā līmenī pie konkrētiem cilvēkiem.

Nevis bija/ir dievs bet kristiešu reliģijās tioek uzskatīts ka bija/ ir dievs. Bet citādi viņš bija jūdaistu disidents ar uzsvaru uz nevardarbīgu pretošanos, tika represēts no toreizējās organizētās reliģijas darboņiem, ļoti tipiska situācija. ne viņš pirmais ne pēdējais kurš nostājas pret oficiālo baznīcu un tiek nobendēts par to.

Nu, vismaz nodokļus aicināja nomaksāt, bet arī būt sociāli atbildīgam par atraitnēm un bāreņiem. Tā ka, pat ja individuālā līmenī, tās tomēr ir valstslietas.

Tas gan. Bet valstsvīram būs ne tikai jāaicina maksāt, bet jānosaka, kādi un cik lieli būs nodokļi,kam tiks virzīti. Par sociālo budžetu nevar saprast, vai labāk ļaut tikai līdzcilvēkiem darboties, vai tomēr arī no valsts kko vajag.

Te visiem trūkst dievišķās godības, tāpēc sociālās iemaksas jāatstāj.

Kāpēc? Kur pie Jēzus tu dzirdi, ka sociālās iemaksas (institucionalizēta liekulības, paštaisnuma, farizejisma, elkdievības un zagšanas paveids) ir jāatstāj? Jēzus taču tev saka: esi samarietis savam sasistajam, ceļmalā izmestajam tuvākajam. Tu bez valsts pātagas nespēj atvērt sirdi ubagam?

Piedod, ka esmu Tevī izraisījis dusmas, pat ja tās nav vērstas uz mani. Man tas ir ļoti nepatīkqmi, bet varu to paciest.
Es to dzirdu šeit:
Farizeji Jēzum: "Saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādait Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”

Ja nu kas, es gan esmu pateicīga, ka pacēli šo tēmu. Jautājums, vai mūsu gadījumā ķeizars ir ES, un farizeji Latvijas valdība. Vai labāk nevilkt šādas paralēles :)

Ķeizars ir gan ES, gan Latvijas valdība.
Farizeji ir Jūdu priesteri Jēzus laikā, kas ārēji izliekas svēti, bet "iekšā pilni negantības", jo piepelnās ar svētīšanu un templi un ziedojumus stāda augstak par to, kura godam un svētam mājoklim tas celts. Šobrīd Latvijā, ņemot vērā kopumā trūcību vairumā draudžu, tādus sastapt ir pagrūti, bet precedenti šad tad ir.
Vienlaikus tā ir līdzība ar ikkatra dvēseli, kas ir Dieva templis. Bet ja sirdī dominē materiālisms, vai lepnība, kas uz āru liek izrādīties kā publiskam ziedotājam, tātad meklē godu pie cilvēkiem, nevis Dieva. Vai arī izliekas godīgs un taisns, bet slepus dažādos veidos, tostarp domās grēko, tad ikkatrs tāds ir farizejs savā sirdī. Tostarp es - saku to ne viltus pazemībā, bet objektīvi. Būt godīgam pret sevi ir vieglāk, nekā melot.
Cik tādi ir valdībā, to lai viņi pasaka paši sev un Dievam. Es šeit neesmu nācis, lai kādu tiesātu, bet arī ne atpestīt - man nav tāda pilnvarojuma.

par ķeizaru un dvēseli es varētu piekrist, bet farizejiem, manuprāt, tomēr jāatbilst cilvēkiem, kuriem ir lielāka vara un teikšana pār sabiedrību. Un Latvijas sekulārajā sabiedrībā tie var būt liekulīgi ierēdņi, mediji, tiesneši, politiķi. Draudžu vadītāji arī, bet tas būtu pārāk šaurs skatījums. Un pēc analoģijas tieši ar šiem liekuļiem arī jāiziet uz konfrontāciju, pat ja tas individuāli dārgi maksās.

Redzi, es esmu Jēzus sekotajs un ticu Dieva vārdiem kā objektīvai, pārpersoniskai patiesības atklāsmei, tāpēc tādi nieki kā "dusmas", "emocijas", "sajūtas", tas, ka kāds kaut kur jūtas "nepatīkami", nenopaijāts un nenoglāstīts, dažadi psihologiskie stāvokļi nav no svara. Bet, ja tu Jēzum, t.i., Dieva Dēlam un patiesībai, no kuras atkarīga veselu tautu mūžīgā dzīvība vai nāve piedēvē to, kā vārdos nav, tad katrs ticīgais ir aicināts publiski aizstāvēt Dieva godu, apliecināt objektīvo, skaidro patiesību un noraidīt maldus. Tas ir nāvīgi nopietni, tāpēc tavai patika vai nepatika ir atmetami salmi iekuram. Arī tavi svārstīgie, iedomātie subjektīvie stāvokļi ir noskaloti Pestītāja vātīs. Arī šeit - minētajā Rakstu vietā nav nejas par sociālajām iemaksām. Ķeizars to naudu primāri izmantoja armijai un infrastruktūrai.

Arī es ticu, bet nepiekrītu attiecība uz dusmām kā niekiem. Tu zini, kuru Rakstu vietu es domāju. Man liekas nepiedienīgi Tevi te publiski tagad pamācīt, jo, kā ir rakstīts, tas jādara zem četrām acīm. Vien vēlos agādināt par to, ka ir atbildība par ikkatru vārdu, ko katrs pieliks vai atņems mācībai. Novēlu, lai varam kļūt pilnīgi šajā ziņā.

Zinu, kuru Rakstu vietu tu kā ticīgais domā, to pašu, ko citē Jānis, aprakstot, kā Jēzus padzen tirgoņus un naudas mijējus no tempļa: "Tad viņa mācekļi atcerējās, ka ir rakstīts: “Dedzība par tavu namu mani aprij.” Svētās dusmas par taisnu lietu nav nieki, gluži otrādi - tās ir pavēlētas. Ja jau, ticīgajam, jānes atbildība par ikkatru mācībai pielikto vai atņemto vārdu, tad jau nevajadzētu kautrēties pamācīt citu ticīgo, jo, kā stāv rakstīts: "pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā!" Neba nu es pirmais saku publiski internetā locīt Dieva Vārdu un piefrizēt Jēzus mācību saskaņā ar dēmonu (t.i., kreiso) mācībām.

Tad es īsti nesaprotu - pirmīt Tu dusmas nosauc par niekiem, pēc tam - svētās par taisnu lietu. Kur uz šīs pretmetu skalas ir Tavējās? Rakstot par to, ka Jēzus mācība pēc būtības ietver atbildīgu politiku un uz tās pamata varētu izveidot valsts pārvaldi neko nepielieku Rakstiem, nedz loku Dieva vārdu. Kādēļ Tu man - savam brālim ticībā - to aplami piedēvē, un tādējādi uzskati, ka mani jāpamāca tā nedarīt? Tas nav pārmetums, es tikai vēlos saprast. Visbeidzot, Tu iepriekš argumentē, rakstot, "ja lasām v i s u s Rakstus kā veselumu", kas ir protams ir labi un atbalstāmi. Tad nu atradu dažas, kas, manuprāt īsti nebalsta Tevis iepriekš pausto: "Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu." "Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs; uzticīgi viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības." - patiesas lēnprātības manifests, ko Jesaja pravieto par Kristu - pilnīgs pretstats citu apsūdzēšanai un kareivīgumam. Kurš citviet Rakstos vairākkārt apzināti izvairījās no situācijām, kurās zināja, ka cilvēki viņa mācību nespējot pieņemt, kļūs dusmīgi un tādējādi apgrēcināsies - vai iespējama lielāka pietāte par šo? Vai mēs neesam aicināti līdzināties lēnprātībā savam Skolotājam? Jo lēnprātībā ir augstsirdība, augstsirdībā - cēlums, cēlumā - sirdsskaidrība. "Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu." "Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis." "Es saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina." Vai turpināt škindēt, vai tomēr pārvarēt vajadzību manifestēt savu svarīgumu, atraisīt sevi spējai patiesi mīlēt un pa īstam pieņemt aicinājumu "Esiet pilnīgi kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs"? Visbeidzot vēlos teikt, ka ticu, ka šī mūsu saruna būs svētīga mums abiem un vēl daudziem, kas to lasīs.

Par "dusmām" un to, cik "nepatīkami" tās tev ir visnotaļ netēmā rakstīji tu, nevis es. Tieši tāpēc tas ir lieki, ja reiz runa ir par Čegevaras (vai Mārtina Lutera Kinga, vai Ūlofa Palmes, vai vēl kāda nožēlojama uzspiestās, pārdalošās, nolīdzinošās mīlestības hipija) un Jēzus pārklāšanos, kas tomēr ir galvenā iztirzājamā lieta. Runas būtība ir no svara, nevis tās modalitāte. Tieši tāpēc es aicinu lasīt Rakstus visā to veselumā un, pirms padarīt Jēzu par kastrētu jēriņu, ņemt vērā, ka te ir runa arī par kādu, no kura mutes iziet abpusgriezīgs zobens un kurš caur psalma nezināmo autoru Bābeles meitai saka: "Svētīts, kas grābs tavus mazuļus un sašķaidīs pret klinti!"
Redzi, tu, tipiski daudziem mūsdienu kristiešiem, kurus mamona, Moloha un sātana pielūdzēji ir iedzinuši pagrīdē vai nospieduši ceļos, izlīdzies ar Lielās piektdienas kristietību, kad mūsu Kungs "kluss kā uz cirpšanu vedams jērs" dziļā lēnprātībā atdeva sevi visām pasaules varām, lai iztukšotu sevi līdz nāvei. Taču pēc Lielās piektdienās nāk augšāmcelšanās diena, klusējošais jērs sev līdzi nes triumfa karogu pār grēku, nāvi, velnu, tumsu un ļaunumu (iztiekot bez abstrakcijām - pār konkrētiem ļaunajiem), un tad nāk klusā jēra debesbraukšana, lai sēstos valdīt pār zemi pie Tēva labās rokas (valdīšana paredz varu, spēku, savaldīšanu, disciplinēšanu, nepatīkamas lietas valdīšanas pretiniekiem, katrs spēks prasa atbilstošu un lielāku pretspēku); un pēc tam nāks tiesas diena, kad par pasauli upurētais, un tomēr dzīvais jērs savās dusmās sēdīsies soģa krēslā, un viņam kā baltam jātniekam grēcinieku un zaimotāju asinis - "Visuvaldītāja dusmu kvēles vīnspaids" - sniegsies līdz piešiem un izmērcēs Viņa baltā apmetņa apakšējās krokas. Lielā piektdiena nav kristietības un Rakstu pēdējais vārds. Kristietis nav uz kaušanu vedams jērs, jo Dieva jērs, kurš nes pasaules grēku, jau ir nokauts un viss piepildīts, lai ticīgais bruņotos ar visiem Dieva ieročiem. Kristietim ir PAVĒLĒTS izšķirt, proti, iztiesāt - koinē viens un tas pats vārds - dažādus garus, līdz ar to šī apsēstība ar netiesāšanu un sišana sev pa pirkstiem, ka tik kādu netiesāt (ko būtībā tu taču te tāpat dari, spekulējot par manu mīlētspēju, "brāli ticībā") nav saprotama. Būt pilnīgam mīlētājam, kā mūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs, paredz arī "hate them with perfect hatred" (kā King James versijā labi iztulkots 139. psalms) tos, kuri "runā ļaunu par tevi (Dievu) un nelietīgi piemin" (t.p. psalms). Lai jūsu jā ir jā un nē ir nē. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.

Labi, lai būtu, esi mans tiesnesis, apsūdzi mani tajā, ka es Jēzu uzskatu par kastrētu jēriņu un it kā spekulēšanu ar Tavu mīlētspēju, mamona vai tml. iedzītu pagrīdē, kā arī uzskati manu nepatiku par neadekvātu reakciju. Es to tagad esmu dzirdējis, bet tam nepiekrītu. Bet man tas nav svarīgi, jo es par to esmu noraizējies Tevis, nevis sevis dēļ. Pat ja Tu tam netici, tas tā ir.
Jo Tu, šķiet, ignorē, ka Vecās derības tiešā soda atreferējumi un psalmi nav bausliba, par ko Jēzus saka, ka nav nācis to, atcelt, bet piepildīt. Piepildīt mīlestībā pret tuvāko, nevis ar abpusgriezīgu zobenu, kas ir vienkārši alegorija par patiesību, kas reizē apkauno, bet, godīgi atzīta, padara brīvus. Un Tu pareizi saki, ka tas, kas bija pirms mūsu Kunga augšāmcelšanās notikuma, ko atzīmēsim rīt, vairs nav tas pats, kas pēc.
Atjēdzies. Tu neesi aicināts pasauli tiesāt, bet gan iemīlēt cilvēkus, kas cieš no tās netaisnībām un palīdzēt tiem. Nenosodot, bet sniedzot tiem cerību. Ar spēcīgu, klusējošu, saprotošu, piedodošu attieksmi. Nevis lecīgi skolniecisku ņemšanos par pedējo dienu sodībām, kas izraisa vien neizpratni un nicinājumu tajos, kas nesaprot lietas būtību. Pat ja neesi saņēmis šādu modeli, kā atdarināšanas cienīgu paraugu no cilvēkiem, ko Tu cieni, Tev ir Kristus, kas ir neizsmeļams prieka un mīlestības avots - "nāciet pie manis un jums vairs neslāps nemūžam." Un Tu vari to dot tālāk, bet jau būdams pilnīgs.
Atvaino, ka tik tieši Tev to iebāžu acīs, bet neviens cits to neuzdrošinās un arī, šķiet, neuzdrošināsies. Varbūt tādeļ, ka mīļā miera labad pieņem Tavas attieksmes un rīcības kādas tās ir. Bet man nav svarīgi par to klusēt. Man šobrīd liekas, ka šo nerakstu es pats, bet kāds, kam ir svarīgi, kam tiešām rūp, lai Tu saņem sev pretī spoguli, kaut uz brīdi, kas parāda kā ir, raugoties no malas, nevis kā Tev pašam izskatās.
Lai veicas.

Tieši tā - Jēzus nav nācis atcelt bauslību un Veco Derību, bet gan piepildīt, un Viņa augšāmcelšanās tieši apstiprina to, ko p a t s Jēzus saka par saviem ienaidniekiem visas Vecās Derības garumā. Bauslība, pravietojumi un apsolījumi ir spēkā un savu turpinošos vainagojumu iegūst Kristū, kas to visu davā Dieva bērniem. Tu izlasi tikai līdz tam kastrētajam jēriņam, un uzreiz aizmirsti, kas notika un tika teikts pirms tam, un kas tiek apsolīts un atklāts par nākamajām lietām, jo, protams, būt dubļos iemīdītam vājulim, kurš noglauda visas galviņas un visu klusi pacieš ir vieglāk nekā abas sarežģītās, 'tis a hard saying, Rakstu polaritātes turēt vienkopus - gan tiesu, gan žēlastību, gan lāstu un svētību, gan vājumu un spēku, gan bauslību un evanģēliju, gan mieru un karu, gan lēnprātību un dusmas, gan jauno un veco derību, gan Lielo piektdienu un augšāmcelšanos, gan dzīvību un nāvi, gan paradīzi un elli - vienkopus! Ja tu abpusgriezīgo zobenu nosauc vienkārši par "alegoriju" (neskaidrai cerībai, pozitīvām emocijām, athodam pēc paģiru smagākā punkta utt), tad esi konsekvents un arī augšāmcelšanās notikumu sauc par alegoriju, piemēram, kā to vakar medijos tieši un netieši vedināja Paičs, Dace Balode un citi ārējā tumsībā izgrūžami suņi, šie vilki avju drānās, kuri nogalina dvēseles, runājot tā, ka ausis niez un saucot miers, miers! kaut arī nāk karš un izpostīšana. Esmu aicināts ļauno pasauli tiesāt, jo Kristus ir pasauli uzvarējis un padarījis mani par viņa apsolījumu un nākamo labumu līdzmantinieku, kristībā uzliekot uz manis savu vārdu un zīmogu, ka esmu viņa daļa šajā uz uguni notiesātajā pasaulē. Un tieši tā - mans vienīgais atdarināšanas cienīgais paraugs ir Kristus - nevis kaut kādu izbalsinātos kapos grimstošu, netiklības vīna apdzērušos garāmgājēju "neizpratne un nicinājums", kas nezkāpēc tik ļoti satrauc tevi; - tas Kristus, kurš saviem sekotājiem ceļā uz Emavu izskaidroja v i s u s Rakstus, arī to daļu, ko tu nosauc par "skolnieciski lecīgu ņemšanos", kaut gan pats Jēzus nedalītajā Trīsvienībā runāja par Bābeles mazuļu šķaidīšanu pret sienu vakar, šodien un rīt. Tieši tā, es esmu aicināts cilvēci un pasauli mīlēt, liecinot pret puvi pasaules sirdī un pret velna varu cilvēku locekļos, kā arī pret muļķībām, ko dažādi apjukuši un it kā pieauguši, nobrieduši, kompetenti, pragmatiski, caurmērā lādzīgi un pasaules lietas daudz pieredzējuši nelecīgi rāmie kristieši publiski izplata, tā krājot sev ogles virs galvas kā nocietinājušies 2. baušļa pārkāpēji. Kristus savas zemes dzīves gaitās runāja par acs izraušanu, dzirnakmeņa apsiešanu ap kaklu, tempļa noplēšanu, izmešanu ārējā tumsībā, Jeruzālemes meitu vaimanām un Tiesas dienu, jo tik ļoti mīlēja mūs visus. Tas ir labs, cienīgs un atdarināšanas vērts p i l n ī g a s un nedalītas mīlestības paraugs, kurš nekalpo diviem kungiem un neuztraucas, ko par skarbiem patiesības vārdiem padomās ugunij nolemtā pasaule.

Kam, kuram viņš aicināja būt sociāli atbildīgam par atraitnēm? Cēzaram? Hērodam? Centurioniem? Tu dzīvo kristīgā valstī? Vai tavu valsti vada Dieva bērni, kuri ir atdzimuši no augšienes Svētā Gara spēkā, pateicoties Kristus izlietajām pestījošajām asinīm, kuras noslaucīs visas asaras no vaigiem un kuras uz nabagu, atraitni, bāreni un vareno apceltu grūtdieni sauc: "nāciet pie Manis visi, kuri esat apgrūtināti un sociāli apspiesti, es jūs gribu atvieglināt?"

Pirmkārt, Tu taču zini, cik cietsirdīgi bija laiki toreiz, kad valdīja despoti. Šobrīd sociālais atbalsts, lai arī aizvien nepietiekams, jo liela nauda tiek izpļekarēta koruptīvos projektos un neepietiekami efektīvā vaksts pārvaldē, šis handikaps ir būtiski samazināts. Un tas ir labas pārvaldības nopelns, kura ES un ASV lielākoties balstās gan sengrieju tikumu ētikā, gan kristīgajās vērtībās, par kurām mēs šobrīd runājam. Piekrītu, ka ir pzīmes, ka atsevišķi politiski strāvojumi no tām mēģina attālināt, jo tādi šobrīd ir laiki. Bet kopumā es neredzu pamatu panikai un niknumam.
Otrkārt, Jēzus ir skaidri pareicis, ka Debesu valstība nav no šīs pasaules, proti, tā ir paralēla dimensija, kurai var pieslēgties, bet var arī nepieslēgties, kas ir katra brīva izvēle. Kuras iespējamība, savukārt, izriet no tā, cik morālas ir izvēles ikdienā, bet arī no žēlastības, kurai nereti ir škietami gadījuma raksturs, bet kas tomēr, parasti izrādās daļa no lielāka plāna.

Zinu, nu un? Jēzus un Pāvils nekur Cēzaru, arī Jūdejas tetrahus nenosauc par despotiem. Arī despots ir nolikt sodīt ļaunos un pagodināt labos. To tu saki no 21. gs ahistoriskās un anahroniskās tuvredzības skatpunkta. Raksti gluži pretēji saka, ka cēzars dara Dieva darbu, nolikdams bandītus zem zobena un cildinot godājamus darbus. Raksti saka, ka Pilāts nav despots, bet gan dara savu nolikto darbu, un arī visa Pilāta vara nāk no augšienes. Sengrieķu tikumu mācība un kristīgā morāle māca, ka primārais sociālā nodrošinājuma locus ir saime un ka devīgums, dāsnums, labdarība ir brīvprātīgi praktizējams tikums Dievam par godu un pateicoties faktam, ka esam atsvabināti no grēka un savtīgas paspielūgsmes važām. Atkal, nedz grieķi, nedz jūdi neko nemāca par to, ka valstij kā institucionalizētai spaidu un pārdales mašinērijai būtu jāiedibina "sociālā atbalsta programmas" sirmgalvjiem vai todleriem (bērnudārzi ir smags grēks pret Radītāju, kurš mazos laulātajiem dāvā kā nepelnītu svētību). Debesu valstībai nevar "pieslēgties" ar morālu izvēļu palīdzību. Neviens nevar pats saviem spēkiem pieslēgties Debesu valstībai. Cilvēks vispār spēj veikt morālas izvēles tikai tad, kad Debesu valstība ( kas nav paralēla dimensija, bet gan vienīgā īsteni esošā un noturīgā realitāte) ir pieslēgusies viņam. Modernā sociālā nodrošinājuma, pilnīgas apčubinātības totālā auklīšvalsts ir mēģinājums uzcelt Debesu valstību zemes virsū. Sociāldemokrātija ir Bābeles tornis.