- 4.4.26 22:50
-
Tad es īsti nesaprotu - pirmīt Tu dusmas nosauc par niekiem, pēc tam - svētās par taisnu lietu. Kur uz šīs pretmetu skalas ir Tavējās? Rakstot par to, ka Jēzus mācība pēc būtības ietver atbildīgu politiku un uz tās pamata varētu izveidot valsts pārvaldi neko nepielieku Rakstiem, nedz loku Dieva vārdu. Kādēļ Tu man - savam brālim ticībā - to aplami piedēvē, un tādējādi uzskati, ka mani jāpamāca tā nedarīt? Tas nav pārmetums, es tikai vēlos saprast. Visbeidzot, Tu iepriekš argumentē, rakstot, "ja lasām v i s u s Rakstus kā veselumu", kas ir protams ir labi un atbalstāmi. Tad nu atradu dažas, kas, manuprāt īsti nebalsta Tevis iepriekš pausto: "Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu." "Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs; uzticīgi viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības." - patiesas lēnprātības manifests, ko Jesaja pravieto par Kristu - pilnīgs pretstats citu apsūdzēšanai un kareivīgumam. Kurš citviet Rakstos vairākkārt apzināti izvairījās no situācijām, kurās zināja, ka cilvēki viņa mācību nespējot pieņemt, kļūs dusmīgi un tādējādi apgrēcināsies - vai iespējama lielāka pietāte par šo? Vai mēs neesam aicināti līdzināties lēnprātībā savam Skolotājam? Jo lēnprātībā ir augstsirdība, augstsirdībā - cēlums, cēlumā - sirdsskaidrība. "Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu." "Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis." "Es saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina." Vai turpināt škindēt, vai tomēr pārvarēt vajadzību manifestēt savu svarīgumu, atraisīt sevi spējai patiesi mīlēt un pa īstam pieņemt aicinājumu "Esiet pilnīgi kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs"? Visbeidzot vēlos teikt, ka ticu, ka šī mūsu saruna būs svētīga mums abiem un vēl daudziem, kas to lasīs.