sarežģītais zvirbulēns

Tavas valodas robežas ir tavas pasaules robežas.

- L.V.

Izjūtu eternālu fascināciju tais retajās reizēs, kad kāds ienāk manā simbolu dārziņā un pauž savas domas par tajā sastādīto augu kopām.

Pauž tās ar manieri, kas raksturīga, nezinu, paziņām kopš bērnības vai arī cilvēkiem kaut kādās hierarhiskās attiecībās? Es to nesaprotu. Bet es varu pastāstīt, ko es saprotu.

Saprotu to, ka es noķeru mazu kaifa vilni, tādas situācijas eksalējot ad absurdum. Proti, ja es tusējos pa savu dārzu, un kāds garāmgājējs piestāj pie žoga un izsaka savas domas par redzamo, - es viņa domas paņemu, iebāžu viņa paša tūplī un tad ar stangām izvelku caur viņa barības traktu ārā pa paša muti. Un tad ar veiklu pirkstu kustību iespiežu to visu atpakaļ viņa rīklē.

Es to saucu par... postpostmoderno komunikāciju.

Nopirku lodlampu. Tagad smaržoju pec dedzinātas lapegles.

Man arī bieži liekas, ka ikdienas valoda ir pārāk ierobežota, lai izteiktu realitāti pilnībā. Vai nav savādi, ka ir jāizkāpj no īstās pasaules un jādodas iekšā mūzikā, gleznā, filmā, izrādē vai labā grāmatā, lai pasauli piedzīvotu pa īstam?

Vēl izņēmums varētu būt nokļūšana robežsituācijā. Piemēram, cilvēka dvēsele ir tik nogurusi, ka tā jau raujas laukā no ķermeņa. Pazūd laiks un telpa, bet pēc brīža viņu atsviež atpakaļ, jo viss vēl nav piepildīts. Pēc šāda pārdzīvojuma uztvere varētu būt daudz skaidrāka, it kā redzētu un domātu daudz intensīvāk. Iespējams, ka pēc paviesošanās mākslas darbā varētu būt līdzīgi, pat ja apstākļi ir pavisam citi. "Vienīgais patiesais ceļojums, vienīgā atjaunojošā pieredze nav došanās uz svešām zemēm, bet gan spēja skatīties citādi, ieraudzīt pasauli ar kāda cita acīm."

Pasaulē lielākās mušas.

Besī lasīt feisbukā visus tos priecīgos postus, kur jūs stāstāt, kā esat kaut kur iestājušies, kaut ko pabeiguši, kādus jaunus diplomus un grādus saņēmuši. Beidziet vienreiz mācīties un sāciet kaut ko darīt!

Succumb to the sulfur.

Atgādinājums nākotnes sev: noorganizē lampu pastūžu apli, kur 10-20 cilvēki unisonā mauc vienu skābu smēri, kas savā repetīcijā pārtop par tikpat labi eņģeļu balsīm.

Iemīlējos šajā Britu ģimenes grupā. Lal & Mike Waterson. Es mīlu šādu folku, kur akcents ir radīt mūziku nevsis masturēt uz to, cik mums folciska skaņa vai cik tautiskus instrumentus lietojam. Mani interesē substance nevis pimpīšu mērīšanās sacenība.

Mans pulkstenis nerāda pareizu laiku.

Neatceros, vai teicu jums to vai nē, bet man bija ļoti patīkama sarakste ar Ēriku Drūkeru.

Sajutos kā tāds postmodernās pasaules sūds, kad kādā klab.lv ierakstā, kur ir daudz komentāru, centos uzlikšķināt uz pirmo, lai kolapsētu visu sarunu (kas veidojas zem 1. komenta) un ātrāk tiktu pie zemāk esošiem komentāriem.

Pirms 10 gadiem izteicu tādu minējumu:
"Bet tagad mans nezinātnisks viedoklis - es sāku domāt ka pārtikā uzņemtais cukurs veicina konstantu, hronisku iekaisuma procesu organismā."

Un pamanīju tādu kā apstiprinājumu: https://www.biorxiv.org/content/10.1101/2025.03.25.645339v1

Sennheiser HD 280 PRO.

Manas dzīves galvenā funkcija ir informācijas demistificēšana. Es sāku ar basģitāru un vēlāk ģitāru, tad efektiem, pastiprinātājiem un skaļruņiem. Un turpinu ar visu pārējo.

Jūs neticēsiet, ja pastāstīšu, ka vistalantīgākie un pieprasītākie mūziķi bieži nemaz nesaprot, ko dara. Kāpēc tas notiek tā, kā tas notiek. Sekas tam ir falši priekštati par realitāti. "Viena ģitaŗa ir mistiskāka par otru ģitāru, jo to izmantoja cilvēks X mūzikā Y". Jūs neticēsiet, cik daudzi talantīgi praktiķi joprojām domā tamlīdzīgās bērnudārza saprāta līmeņa kategorijās! Es vienlaikus smejos par viņu bērnu prātiem, tācu reizē es jūtu sholistisku pienākumu paskaidrot visiem tiem, kuri vēlas ieklausīties un saprast.

Atsaucoties uz manu ar claude.ai veikto gnostiskās filozofijas reduksu (jeb kā atgriezt/atgriezties "Pleromā"), ko, lasot caur "uz mirkli visu aizspriedumu atmešanas prizmu", lasītājs varēja iepazīties ar konkrētām instrukcijām, kā atgriezt kontroli savās rokās savu īpašo attiecību ar Dievu Tēvu ziņā. Attiecībām, kurām būtu jāpastāv ārpus institucionālās uzraudzības un kontroles. Attiecībām, kā ilgtermiņa rezultātā tava dvēsele nevis turpinātu pārdzimt un ģenerēt ciešanas (kas ir Arhontu "nektārs"), bet gan pamestu šo trulo reinkarinācijas ciklu, šo Cietuma Planētu.

Kā konstatējām iepriekš, materiālā pasaule un cilvēku fiziskie ķermeņi tiek uzskatīti par Pleromas dievišķās gaismas daļiņu (dzirksteļu jeb dvēseļu) "sagūstīšanas" vietu, kas ir zemākas frekvences dievību (Arhontu), kuri uzdodas par augstākām dievībām, roku darbs. Cilvēka dzīves darbs, viņa garīgais mērķis, ir atbrīvoties no materiālās pasaules važām, izmantojot šīs institūciju šaustītās, slēptās un postītās gnostiskās zināšanas un atgriezties savās patiesajās mājās - Pleromā. Arhontu dzīvība nektārs ir koncentrāts, kas rodas no mūsu dvēseles sagūstīšanas vietas (Pasaule) ģenerēto ciešanu kopuma. Jo vairāk ciešanas ir pasaulē, jo potentāks ir nektārs, kas baro Arhontus.

Gnostiķuprāt, kanonisko kristietības reliģiju tekstu slēpšana/pārrakstīšana, mainot jēgu, ir Arhontu ("zemākās frekvences" dievību, kas uzdodas par īsteno Dievu Tēvu) ietekmes rezultāts, darbojoties caur viņu kontrolē pakļautajiem cilvēkiem, ar mērķi slēpt patiesību, tādējādi uzturot šo cilvēces dvēseles reinkarinācijas cietumu. Kāpēc slēpt patiesību? Lai nolaupītu to enerģijas kūli, ko katrs indivīds "translē kolektīvajā ēterā", sekojot savas reliģijas rituāliem. Lai cilvēki pēc nāves nonāktu atpakaļ šajā trulajā dzīvības un nāves ciklā, un nekad to nepamestu. Jo vairāk cilvēku atrodas šajā mūžīgo ciešanu ciklā, jo lielāku "vērtību" tas ģenerē Arhontiem.

Teiksim, teoloģiskais koncepts "Lucifers". Cilvēkiem ir uzreiz konkrēta, falša asociācija. Kaut kāds tur kritušais enģelis vai kas tur. Nē, vārds "Lucifers" ir aprakstošs, nevis konkrētu vēsturiskas vai simboloģiskas būtnes identitāti nosakošs vārds. Ko es domāju ar "aprakstošs vārds"? Teiksim, cilvēks, kurš nēsā brilles, tiek nosaukts par "četraci" - tas ir aprakstošs vārds. Tāpat ir ar Luciferu (par to detalizētāka informācija pieejama tālāk).

Ir 2 veidi, kā var analizēt šos aspektus: no vēsturiskā skatu punkta un no Gnostiskās kosmoloģijas skatu punkta. Šajā rakstā fokuss ir vērsts uz pirmo.

Vēsturiski fakti runā paši par sevi. Laika gaitā reliģiskajos tekstos un liturģijā tika ieviests tādu metožu kopums un slēpti/dzēsti/pārrakstīti tādi sakrālie teksti, lai palielinātu laicīgās un garīgās varas institucionālo kontroli pār cilvēku prātu un miesu:

• Pirmais Nīkajas koncils (325 m.ē.) - Konstantīna I sasauktais Romas impērijas koncils konsolidēja impērijas baznīcas varu, ietekmējot kanonu, taču kopumā kanona veidošana bija ilgstošs, daudzpakāpju process, kas turpinājās gadsimtiem ilgi. Šī piemēra kontekstā runa mazāk ir par liturģijas un individuālās reliģiskās prakses ietekmēšanu, bet vairāk par milzu impērijas varas saglabāšanu, ieviešot vienotu izpratni par reliģijas niansēm, tādējādi degradējot informāciju, kas ļautu cilvēkiem piekļūt tai Dievišķajai dzirkstij sevī. Tolaik ļoti populārs kristietības novirziens bija ariānisms, kas mācīja, ka Jēzus Kristus ir Dieva radīta būtne, nevis līdzvērtīgs un līdzmūžīgs Dievam Tēvam, tādējādi noraidot Svētās Trīsvienības dogmu. Pēc pirmā Nīkajas koncila, ariānisms tika pasludināts par ķecerību, un ariāņi tika izmēzti no realitātes, tādējādi konsolidējot vienotas izpratnes reliģisko varu (kur Jēzus ir līdzvērtīgs un līdzmūžīgs Dievam Tēvam, nevis viņa radīta būtne).

• Nag Hammadi teksti (viens no gnostiskās kristietības pirmavotiem) tika aprakti ~350 m.ē. Daži zinātnieki ir spekulējuši, ka informācija tika aprakta saistībā ar Aleksandrijas bīskapa Atanāsija 367. gadā pasludināto oficiālo Bībeles kanonu Ēģiptes baznīcai, kurā uzskaitīti tieši tie 27 Jaunās Derības teksti, ko mēs pazīstam šodien. Vēstulē viņš tieši pavēlēja iznīcināt vai nodot visus tekstus, kas šajā sarakstā nav iekļauti. Reliģijas un vēstures pētnieki uzskata, ka kāds, visticamāk tuvējā Pahomija klostera mūks, reaģēja uz šo pavēli, aprakdams šos svētos tekstus keramikas traukā klints pakājē, lai tos glābtu no iznīcināšanas. Tomēr šī saikne starp Atanāsija vēstuli un apbedīšanu ir ar spekulatīvu raksturu - tiešu pierādījumu nav. Neatkarīgi no apbedīšanas iemesla - fakts, ka šie teksti tika sistemātiski vajāti un ka kāds riskēja, lai tos saglabātu, pats par sevi ir spēcīgs arguments, ka tajos bija kaut kas, ko vara uzskatīja par bīstamu.

• Sv. Hieronīma Vulgāta jeb kristietības reliģisko tekstu standartizētais tulkojums latīņu valodā, kas pielāgots tā brīža modernajai latīņu valodai (kas gadsimtu gaitā arī mainījās kā jau jebkura valoda). Šajā tulkojumā var iepazīties ar faktu, ka "Lucifers" sākotnēji nebija īpašvārds - tas bija nicinošs apzīmējums, līdzīgs iesaukai. Vārds parādās tikai Jesajas 14:12, kur pravietis izsmej Babilonas ķēniņu Nebukadnēcaru II, salīdzinot viņu ar Babilonas mitoloģijas dievību. Oriģinālā ebreju tekstā rakstīts "heylel ben shachar" - "spožais, rīta ausmas dēls", kas ir atsauce uz Venēras planētu (pēdējā redzamā planēta pirms saullēkta).

• Svētie teksti "Pistis Sophia", "Tomasa evaņģēlijs", "Jāņa apokrifs" - visi sistemātiski izslēgti no Bībeles kanona, jo tie runāja par to, ka pestīšana ir iekšēja un tieša - bez starpnieka, bez institūcijas, bez rituāla. Tā bija sistēma, kas māca cilvēkiem, ka viņi var atrast dievišķo sevī. Līdz ar to šādi cilvēki nevar tikt pakļauti institucionālai kontrolei. Tā ir tā pati Arhontu loģika - ne obligāti kā sazvērestība, bet kā sistēmisks reliģijas pašsaglabāšanās un cilvēces kontroles mehānisms.
• 
  

Turpinājums sekos, kad es gribēšu, lai tas seko.

Ilgas pēc aizgājušām pasaulēm. Dokumentālā īsflma "Ritms un kustība mākslā" (1969). 

Šodien ieraudzīju pīpenes un izdomāju, ka, tās man patīk daudzmaz pietiekoši, lai no šodienas varētu pat būt manas mīļākās puķes.

tā. nedaudz panīdēju. nedaudz vieglāk palika...

esmu vāveres ritenī. diennaktī ir par maz ar 24 h un nedēļā ar 7 d. man ir iestājies psihoemocionālais stāvoklis vadītājam uzķērkt nelabā balsī: "Apturi pasauli! Es gribu izkāpt!"

pašreiz visa kā ir nedaudz (daudz, daudz) par daudz.

un blakus nav neviena stipra pleca uz kā atbalstīties. ar visu jātiek galā pašam ar savām mazajām ķepiņām...