BriiNuMZeMee

kochka:

Vakar izlasīju Luīzes Pastores grāmatu Šis ir mans seriāls. Sen vairs neesmu nekāda tīne un arī tā nejūtos, bet grāmata ļoti aizkustināja. Lieliski uzrakstīta. Lai gan atšķirīga, bet noskaņas ziņā nedaudz atgādināja filmu Tizlenes. Nu tādā ziņā, ka pat ārēji stilīgie cilvēki var justies nedroši par sevi, vai viss ar viņiem ok. Un, jā, skaista meiteņu draudzība pāri visam. Dažas reizes pat paraudāju un pārdzīvoju līdzi. Arī deviņdesmito gadu beigu labs atspoguļojums, kaut gan man tur atgriezties negribas. Pati grāmata ir daudz dziļāka un nopietnāka nekā mans virspusējais apskats šeit (nāk miegs), redzēju pat sapnī kā galvenā varone manā vietā pasaka stingru nē, jo zina, kas viņai dzīvē ir svarīgākais, savu ceļu (sapnis bija par mani, bet kā filma, lomas manā vietā tēloja citi, daudz jaunāki cilvēki, tāpēc beigās šķita, ka nav nemaz par mani, jo tādā veidā tiek dota iespēja iepazīt daudzas citas man līdzīgas planētas). Vienā no grāmatas atvērumiem ir tests, kur var noteikt, kurš grāmatas varonis tu esi. Es, protams, sanācu pieaugušais, tātad par viņu grāmatā ir diezgan maz:)
Bet vispār tas bija pats vieglākais tests manā mūžā, kur nebija nekas daudz jāprāto, tikai jāseko norādēm, atbildot ar jā vai nē. Tev ir brilles? Jā. Tu noslēpumaini klusē vai mūžīgi vāries? Drīzāk pirmais nekā otrais variants, lai gan droši vien esmu kaut kur pa vidu, taču tik garlaicīga varianta tur, protams, nav. Tas arī viss, jau klāt testa rezultāts: "Apsveicu! Tu esi Juris! Tava superspēja ir tavās hameleonbrillēs - tu redzi citiem cauri kā rentgenā un tev sāp tas, ko tu viņos ieraugi. Tāpēc tev nav humora izjūtas un citi tevi var uzskatīt par sausiņu."

kochka:

I believe in power of tears.

kochka:

Šajā pelēkajā un aukstajā dienā galvā sāka skanēt dziesma, kuras nosaukumu pa dienu nevarēju atcerēties (tikai tagad atnāca), bet videoklipu gan spēju labi vizualizēt, jo varbūt pati dziesma nemaz tā neuzrunāja. Klipā galvenā varone satika dažādus cilvēkus, kuri pēc sarunas aiz sevis atstāja akmeņus. Beigās jaunajai sievietei bija pilna soma ar akmeņiem, ko varētu interpretēt kā vainas sajūtu, cilvēku pārmetumus vai citu problēmu (smagumu) uzņemšanos. Varbūt pat nevajag nodalīt. Pēc darba aizgāju uz parku salasīt dabas materiālus darbnīcai. Neko neplūcu, ņēmu to, kas zemē nokritis, jo vajadzēja tikai piecus, plus akmeni. Viss salasījās tik viegls un gaisīgs, pat skaists ķiršu koka zieds mētājās zālītē. It kā gaidītu tieši mani. Vēl dīvaini aptvert, ka pavisam nesen jautājumi: kur es esmu? kāpēc esmu šeit? šķita tikpat ikdienišķi kā elpošana. Un tie parasti radīja tādu kā drošību un mazināja apjukumu ik reizi, kad tos uzdevu. Savādi aptvert, ka jau kādu gadu tādus sev vairs nevaicāju, jo svarīgāk bijis vispār piecelties, kustēties, nokļūt no viena punktu uz citu utt. Varbūt tiešām smadzenes ir tik garlaicīgas, ka visu šo laiku bijušas aizņemtas ar to, lai es izdzīvotu, nevis reflektētu? Bet nu ir tik laba sajūta, ka atkal spēju domāt! (Ja vien tā nav ilūzija, ka domāju, hehe)

tragedy_q, posting in aptauja:
Poll #21666
Open to: All, results viewable to: All

?

kochka:

penny_lane:
filma, kas man lika gribēt taisīt filmas, nebija nekas labs. Vanilla Sky. un es nezināju, ka tā filma ir rimeiks, toreiz, kad redzēju.

dziesma, kas man lika gribēt dzirdēt mūziku, bija American Pie. Madonnas kasetē. Arī par to es toreiz nezināju, ka tā ir kovers.

aai, posting in pajautaa:
Šodien mums Vecrīgas lokālā katram (jo visi 4 maksājām atsevišķi) beigu rēķinā pārādījās mistiski pievienots drinks, kas bija ar "+" 6.00 un tad uzreiz kancelēts ar "-" 6.00. Pārāk aizdomīgi, lai būtu vnk kļūda vai sagadīšanās - UK kolēģis tad teica, ka viņam tā vakar Rīgā bijis arī citā ēstuvē. Tas ir kkāds kārtējais inovatīvais "mēs mīlam šo valsti" grāmatvedības uzskaites figļi migļi a la Gan Bei stilā?

lavendera, posting in pajautaa:
Vai ir kāds normāls abu dzimumu pensionāru čats latviešu valodā, kur aprunā nevis vecuma kaites, bet runā, piemēram, par mīlu vai citiem omītēm interesantiem tematiem?
Feisbukā pensionāru klubs nododas tikai banālu bildīšu publicēšanai.
Dzīvajā pilsētas klubā ir tikai dāmas vien, tas arī neesot interesanti.

lavendera, posting in pajautaa:
Vai kāds zina, kādi ir noteikumi Tactic spēlei "Iemācīsimies alfabētu"? Tur, kur tipa domino plāksnītes, kreisajā pusē burts, labajā bildīte, kas burtam neatbilst.

lavendera, posting in pajautaa:
Vai ir kāds efektīvs veids, kā izlikt pārdošanā visu bibliotēku vai vismaz visu grāmatplauktu uzreiz? Kas attiecas uz ibook, tur jau nojūgties var, katru grāmatu atsevišķi fočējot. Turklāt mana pēdējā pieredze ir, ka uz grāmatu pieteicās div nedēļas pēc tam, kad mani bija piebesījis tas, ka sludinājums bija stāvējis gadus divus, un es to grāmatu biju atdevusi vienkārši par velti kādam, kam kaut teorētiski varētu noderēt.
Drēbes un kurpes arī kaut kad būs aktuāli. Māja jāpatukšo...

kochka:

Šķiet, ka pirmo reizi pa ilgiem laikiem naktīs vairs nelecu no gultas vairākas reizes, lai pārbaudītu, vai esmu aizslēgusi durvis. Un katru reizi tas ir mani tā kaitinājis, jo galīgi nav man raksturīga šāda apsēstība. Vienubrīd pat galvā pazibēja stulba doma, ka tas man no kāda ir pielipis. Protams, uzreiz to noraidīju kā absurdu un neloģisku, labi vēl, ka tik daudz saprāta man piemīt. Tikai ziemā uzzināju, ka tādas darbības veikt ir raksturīgi daudziem cilvēkiem, kad pēc sāpīgiem pārdzīvojumiem vajadzīga drošības sajūta.

iokaste, posting in pajautaa:
vai variet ieteikt kādu sievieti ar "rūķa balsi" un labu dikciju? vēlams aktrise.

tāda bija vera singajevska, tāda nedaudz ir evija vēbere. vajag ierunāt dažus dzejoļus, kuru autorei bija pasaku intonācija. par atlīdzību.

kochka:

Šodien apstaigāju apkaimes skolas un ļoti noguru. Ceļā uz atlikušo apciemojamo ēku šķita, ka esmu kļuvusi par 100 kilogramiem smagāka, tik grūti paiet, it kā man būtu uzkrauts viss pasaules smagums un nastas. Norakstīju šo nogurumu uz negulēto nakti. Bet tad notika kaut kas savāds. Kad iznācu no skolas un viss bija beidzies, smagums bija pazudis. Likās, ka ir pieauguši spārni un var pat lidot, jo esmu pēkšņi kļuvusi vieglāka par pūciņu. Varbūt tiešām esmu uzņēmusies nepareizos darbus. Man šķiet, ka tikai daļēji esmu iemācījusies būt par aizsargājošo pieaugušo savam iekšējam bērnam, ja skolas joprojām nedaudz biedē. Uz brīdi no drošās un paredzamās pieaugušo pasaules mani izsita gaisā jūtamais pusaudžu apjukums, bailes, nedrošība un mulsums.

kochka:

"I'm not weird. I am limited edition."
(c) uzlīme tīņu žurnālā


Nezinu kādā sakarā tas teksts uzjundīja manī Išiguro romāna "Klāra un saule" noskaņas.